Karogi plīvo par godu Latvijai un Monikai! (video)

Pievienots: 19.11.2015

18. novembrī kopā ar Latvijas dzimšanas dienu savējo svin arī krāslaviete Monika Kokina, kurai šogad apritēja 100 gadu. Garā un miesā stipro, arvien dzīvespriecīgo kundzi lielajā jubilejā apciemoja un sveica Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks un novada sociālā dienesta pārstāves.

,,Skaistākie valsts svētki ir tad, kad ir tādi cilvēki kā jūs,” simtgadnieci uzrunāja Upenieka kungs. „Liels paldies jums, ka esat Krāslavas un mūsu valsts svētku rota. Prieks, ka jums mājās silti, ka ir mazbērni kopā ar jums - tas ir pats galvenais, kā dēļ mēs dzīvojam. Lielu veselību, lielu prieku!”

Pēc ziedu un dāvanu pasniegšanas jubilāre viesus pacienāja ar svētku mielastu. Par sirmgalves veselību tika saskandinātas arī glāzes ar šampanieti. Viņa veiksmīgi pārdzīvojusi divus pasaules karus, tuvinieku zaudējumu, taču saglabājusi ticību labajam un par dzīvi nesūdzas. Cik daudz Latvijā ir tādu, kuriem par godu dzimšanas dienā tiek izkārts sarkanbaltsarkanais karogs!

Jubilāre lepojas ar labu atmiņu, kas viņu nepieviļ un ir pilnīgā kārtībā – tā esot pat labāka nekā mazmeitai Inesei, kura pati saka: „Man jau ir jāpieraksta, lai neaizmirstu nopirkt veikalā viņai nepieciešamo, bet vecmāmiņa atceras gan savu bērnību, gan jaunības gadus, sekojošos notikumus. Atceras arī savas pirmās skolotājas vārdu. Viņai ir četru klašu izglītība: divas klases mācījās diendienā un vēl divas klases pabeidza pēc tam, kad apprecējās, pateicoties kādai skolotājai vārdā Anna, kura pamudināja nākt pie viņas mācīties uz dažām stundām. Vecmāmiņa veiksmīgi nokārtoja visus pārbaudes darbus un dabūja četru klašu izglītību. Viņa arī šodien ideāli saskaita naudu, pati sastādīja ciemiņu sarakstu, nevienu neaizmirstot. Vārdu sakot, teicama atmiņa! Vecmāmiņa labprāt spēlē arī kārtis. Kamēr kaimiņiene bija dzīva, nāca spēlēt katru vakaru. Neatnāk kādu dienu, vecmāmiņa jau pārdzīvo - varbūt saslima vai kas cits notika...”

Monikai nav palicis brāļu un māsu, mazotnē nomira visi trīs brālīši un māsiņa. Ir tikai pusbrālis no tēva otrās sievas, viņa pirmā sieva nomira jauna, un tēvs apprecējās otrreiz. Pašai Monikai arī ir tikai viens bērns – dēls Vitolds, kuru apglabājusi pirms 13 gadiem un kuru pati kopusi viņa dzīves nogalē.

Inese: „Īpaši kupla saime vecmammai nav un arī dzimtā ilgdzīvotāja, cik man zināms, ir tikai viņa. Vecmāmiņas vīrs Fēliks nodzīvoja līdz kādiem 60 gadiem, viņas dēls Vitolds, kurš ir mans tētis, viņā saulē aizgāja 53 gados. Viņai esam divi mazbērni – es un mans brālis Juris, kurš ir 10 gadus vecāks. Vēl ir mazmazbērni – Raivis, Kristīne, Rihards un Raimonds, kuram pirms gada piedzima puika, un Monika jau ir vecvecvecmāmiņa.”

Pēc vīra nāves Monika nopirka pusmāju Krāslavā un no Ūdrīšu pagasta pārcēlās uz pilsētu. Strādāja veikalā kā fasētāja un apkopēja, vēlāk aizgāja uz poliklīniku, kur strādāja laboratorijā, mazgāja piltuvītes un citu medicīnisko aprīkojumu.” Kopējā gaisotne pie svētku galda ir tik nepiespiesti viegla, ka atskan arī pa kādam jokam. 99 gadus neviens žurnālists nebrauca ciemos, bet jubilejā klāt kā saukti! Tik tiešām Monika žurnālistu uzmanības lokā nokļuva tikai tagad, lai gan visu mūžu ir godprātīgi strādājusi, iedomājieties, līdz pat aptuveni 85 gadu vecumam! Būtu strādājusi ilgāk, bet deva iespēju tikt pie darba kādai sievietei no jaunās paaudzes.

Sarunas gaitā Monika norāda, ka viņai patika agrākās tradīcijas, kad viesi sēdās pie galda, nevis kā tagad – visi stāv kājās! Jā, simts gadu laikā noticis daudz pārmaiņu... Bet kā nodzīvot līdz tik cienījamam vecumam? Pilsētas saimnieka ieteikums - jābrauc dzīvot uz Krāslavu, jo Monika ir jau trešā krāslaviete, kurai šogad apritējuši simt gadi! Bet no pašas Monikas pieredzes?

Mazmeita Inese stāsta, ka vecmāmiņa ik rītu apēd mazo karotīti medus, neko neuzdzerot un neuzēdot. Kad vecmāmiņa bijusi jaunāka un dzīvojusi savā mājā, viņai bija sapirkts padomju laika melnais balzams un liķieris „Moka”, arī to lietojusi regulāri katru rītu vienu tējkarotīti. Ne vairāk! Bet laikam jau pats galvenais ir tas, ka vecmāmiņa ir mūžīgā kustībā un par veselību nesūdzas. Pati rosās pa māju, lasa avīzes, savas lūgšanu grāmatiņas, ar austiņām skatās televīzijas pārraides. Jā, dzirde ir kļuvusi sliktāka, bet ausu aparāts viņai sagādā neērtības un tālab to nelieto. Ja skaļi runā, visu var sarunāt. Bet vislabāk viņa dzird, sarunājoties pa tālruni.

Inese: „Kājas ir tās, kas sāp visvairāk, bet ir attiecīgas tabletes, un viss ir labi. Pirms pāris gadiem mums gan bija lieli kreņķi – vecmāmiņa saslima ar plaušu karsoni. Viņas vecumā tas bija ļoti smagi, bet es slimnīcā visiem pateicu, ka vecmāmiņa noteikti izķepurosies, ka viņai stingrs raksturs un viss būs labi. Tā arī bija. Viņa arī šodien pati mazgājas pirtiņā, tikai dažreiz vajag palīdzēt. Vienīgi slikti sāka dzirdēt, un viena acs redz sliktāk. 93 gadu vecumā, var sacīt, piespiedu operēt otru aci, ar to redz labi. Katru gadu braucam uz kapusvētkiem, un viņa pasēž pie dēla un vīra kapa.”

Monikai ir ko pastāstīt mazbērniem un četriem mazmazbērniem. Raivim, kurš todien bija pie vecvecmāmiņas un ir viens no lepnākajiem mazajiem bērniem valstī, jo ne visiem mājās ir tādi jubilāri, tika piekodināts iztaujāt vecvecmāmiņu un saglābāt viņas atmiņas nākamajām paaudzēm. Pieaugušie paši atzina, ka pēc gadiem nākas nožēlot to, ka nav izmantojuši iespēju pierakstīt vecvecāku atmiņas.

Rūpes vienam par otru un mīlestība ikdienā ir tas, kas mūs visus dara stiprus. Monika ne tikai pati no sirds priecājās par sveicējiem un dāvanām, bet arī pateicās un izteica labus vēlējumus viesiem un mājiniekiem.

Juris Roga,
autora foto