Jura Rogas foto
Pievienots: 10.02.2020
Jaunieši ne tikai aizbrauc no mūsu pilsētas, jaunieši arī atgriežas Krāslavā, lai iegūtās zināšanas pielietotu dzimtajā pilsētā, novadā. Viens no tādiem ir Jānis Cauņa - Krāslavā dzima, auga, skolojās, pēc tam četrus gadus dzīvoja Rīgā. Pērn pabeidza Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur ieguva divas specialitātes – vecākais basketbola treneris un vadītājs sporta jomā jeb menedžeris, un atgriezās Krāslavā.
Sākumā bija futbols
Jānis: „Es kopš mazotnes esmu bijis ne tikai spēlētājs, bet arī tāds kā menedžeris – saucu spēlēt vienaudžus kopā, sākumā bijām divi-trīs, pēc laika jau kādi padsmit. Protams, pēc vidusskolas bija plašas iespējas izvēlēties jebkādu citu profesiju vai pat doties kaut kur strādāt, bet es kopš astoņu gadu vecuma esmu „ieaudzis” basketbolā. Tiesa, sākumā aizrāvos ar futbolu, trenējos gadu pie sporta skolotāja Laimoņa Rukmaņa, mani pamanīja Raitis Timma un uzaicināja uz treniņu. Pietika pāris reizes, lai par futbolu aizmirstu – attiecībā pret basketbolu man jau tas šķita kā pulciņš pēc stundām. Basketbola treniņi bija krietni smagāki un nopietnāki. Pēc vairāku gadu treniņiem kopā ar pamatskolas basketbola komandu 2008. gadā izcīnījām 3. vietu Latvijā. Basketbolu spēlēju arī visus četrus studiju gadus Rīgā, lielākais sasniegums - otrā vieta Latvijā starp Latvijas universitāšu studentu komandām.
Man nekad nav bijusi doma doties strādāt uz ārzemēm, jo Latvija sirdij tuva un mīļa. Te ir mana pilsēta, kurā zinu turpat katru ieliņu, atpazīstu daudzas sejas, satieku bērnības draugus… Jau pagājušogad saņēmu piedāvājumu strādāt par basketbola treneri Krāslavas Sporta skolā. Studiju laikā biju iekrājis nelielu darba pieredzi pie viena no Sporta pedagoģijas akadēmijas treneriem, kurš trenēja jaunos basketbolistus un kuram es šad tad piepalīdzēju. Biju arī vairākās praksēs, tālab jau no pirmajām dienām darbā jutos komfortabli.”
Krāslavā Jānis trenē basketbolā 1.-5. klašu bērnus, kā arī 2004.-2007. gadā dzimušos jauniešus. Viņš ir arī Daugavpilī izveidotās Ozola basketbola skolas treneris, kurā basketbolu māca pavisam maziem bērniem – no četru līdz septiņu gadu vecumam, faktiski bērnudārzu audzēkņiem. Starp citu, tieši Daugavpilī noderēja otra specialitāte - menedžeris sporta jomā. Ozola basketbola skola Latvijas otrajā lielākajā pilsētā izveidojās nesen, tās organizatori ir no Lietuvas, un Jānis viņiem palīdz uzturēt kontaktus ar bērnudārziem, vest sarunas ar iestāžu direktoriem. Ar lietuviešiem sazvanās jau kopš vasaras, komunicē pamatā angliski, nedaudz arī krieviski. Te atklājas viens nozīmīgs faktors – mūsdienās valodu zināšanas sporta jomā ir liela priekšrocība.
Kad acis mirdz…
Jānis uzsver, ka viņam ļoti patīk darbs ar bērniem. Tieši darbs ar bērniem, jo no viņiem var izaudzināt basketbola nākotnes spīdekļus. Trenera darbā Jānim pagājis pārāk mazs laiks, lai varētu lepoties ar savu audzēkņu panākumiem - viss vēl ir priekšā. Šobrīd viņam vairāk rūp, kā mazināt rutīnu un garlaicīgo padarīt vairāk aizraujošu. Kā mazos bērnos ilgāk noturēt interesi par basketbolu? Kā paplašināt basketbolistu loku, ko jaunu piedāvāt krāslaviešiem?
Sarunbiedrs stāsta, ka daudziem bērniem basketbola treniņos mirdz acis un ir skaidri saprotams, ka viņiem tas patīk. Ir tādi, kuri uz treniņu ierodas stundu pat divas agrāk, cer, ka treneris arī atnāks ātrāk nekā paredzēts, iedos bumbu un varēs vairāk laika veltīt iemīļotajam sporta veidam. Ne vienmēr izdodas viņus iepriecināt – jārēķinās, ka no darbavietas uz darbavietu ceļā pavadītais laiks ir katru dienu atšķirīgs.
Jo agrāk, jo perspektīvāks
Lai arī šodien daudzi bērni šķiet perspektīvi, Jānis neņemas apgalvot, ka visi saistīs savu dzīvi tieši ar šo sporta veidu. Tā būtu „nevajadzīga un tukša zīlēšana kafijas biezumos”, jo bērna vecumā nevar pateikt, vai jaunais censonis būs gara auguma cilvēks vai tomēr viņa augums būs basketbolam nepietiekošs? Protams, visi var kļūt par labiem basketbolistiem, ja smagi strādās, bet lielajā sportā basketbolistam augums jebkurā gadījumā ir ļoti svarīgs faktors. Turklāt ne vienmēr basketbols cilvēkam kļūst par profesiju, jo visu laiku basketbols, basketbols, basketbols, un kādreiz arī apnīk. Tomēr kopumā attieksme pret sportu, sportiskām aktivitātēm Latvijā ir mainījusies uz labāko pusi, un bērnu vecāki tagad sportu uztver nopietni. Piemēram, savā darbavietā Daugavpilī Jānis novērojis, ka audzinātāji no mazotnes bērniem stāsta, ka sportot ir mūsdienīgi, ka visi grib gūt lielus panākumus, grib būt slaveni sportisti un tamdēļ vajag daudz trenēties. Notiek sarunas ar vecākiem par to, lai bērni tiktu nodrošināti ar formas tērpiem, krekliņiem. Kā nekā, forma automātiski nozīmē lielāku respektu un atbildību, disciplinē sportistu. Arī trenerim vieglāk darboties un panākt vēlamo rezultātu. Darbs Ozola basketbola skolā Daugavpilī Jānim dod iespēju pašam sevi pilnveidot, gūt papildu pieredzi tieši ar mazajiem bērniem. Pievērst bērnus basketbolam agrīnā vecumā – Jānis tajā saredz lielu perspektīvu, un kādreiz šo pieredzi varbūt varēs likt lietā arī savā dzimtajā pilsētā.
Krāslavas vārds skan
„Esmu pārliecināts, Krāslavā ir radīti pilnīgi visi apstākļi basketbola attīstībai,” turpina Jānis. „Infrastruktūras ziņā neatpaliekam no Daugavpils. Tas pats Krāslavas peldbaseins basketbolistiem ļoti vajadzīgs, jo peldēšana uzlabo kopējo fizisko kondīciju, attīsta iekšējos muskuļus, nostiprina muguru. Vienīgais, kas pietrūkst mūsu pilsētā, - jaunas ģimenes ar bērniem. Tā tiešām ir vienīgā problēma. Lai no kuras vietas šurp atbrauc spēlētāji, visiem viss ļoti patīk, visi milzīgā sajūsmā par Krāslavas jaunajiem sporta objektiem. Atliek cerēt, ka pamazām iedzīvotāji atgriezīsies Krāslavā, strādās un dibinās šeit ģimenes. Es arī gribu savu dzīvi saistīt ar Krāslavu, šeit izveidot ģimeni un turpināt attīstīt basketbolu. Kad Krāslavas skolās aicināju bērnus uz basketbola treniņiem, atsaucība bija milzīga - visi gribēja pamēģināt, jo tomēr basketbols ir ļoti populārs gan pasaulē, gan Latvijā, gan protams arī Krāslavā. Kā nekā vairāki izcili sportisti mums ir, tostarp basketbolisti, ar kuriem lepojamies, piemēram, Jānis Timma.“
Nesen basketbola klubs „Krāslava” Sanktpēterburgā cīnījās Pierobežas basketbola līgā un arī jaunais Krāslavas basketbola treneris bija mūsu komandas sastāvā. Viens zaudējums, viena uzvara, krāslavieši ir iekļuvuši labāko četriniekā Pierobežas līgā, un drīz sāksies izslēgšanas spēles. Sarunās uz ielas un veikalos Jāni pārsteidza, ka daudzi vietējie zināja Krāslavas vārdu. Liels paldies vārdabrālim Jānim Timmam, kurš ir nesis dzimtās pilsētas vārdu pasaulē ar saviem panākumiem, ar savu darbu. Krievijas basketbola fani zina, ka tas ir spēlētājs no Krāslavas, Latvijas. Arī pašam gribas, lai no mazajiem bērniem izaug jauni spēlētāji, kas vairotu Krāslavas atpazīstamību visā Latvijā un arī pasaulē.
Mazais sapnis, lielais sapnis
Šo mērķi Jānis cer sasniegt, piesaistot basketbolā vairāk bērnu, tostarp meitenes. Uz treniņiem ierodas gan puikas, gan meitenes, bet Krāslavā nav meiteņu basketbola komandas. Turpretim Daugavpilī tādas ir, turklāt meitenes tur spēlē augstā līmenī. Jānim kremt šī situācija, un viņš cer izveidot mūsu pilsētā meiteņu basketbola komandu, kas līdz šim nekad nav bijusi Krāslavā. Tam vajadzīga vien meiteņu vēlme spēlēt basketbolu. Līdz šim meitenēm vispār nebija iespēju attīstīt sevi komandu sporta veidos, šo situāciju ir liela vēlme izmainīt. Volejbolā jau ir pirmie aizmetņi. Jānis domā, arī viņam izdosies. Varavīksnes vidusskolā šodien gana daudz meitenes spēlē basketbolu, arī vecāki prasa, kas būs tālāk? Protams, tiks veidota komanda!
„Bērnu mums nav tik daudz kā Rīgā, kur varbūt uz treniņu atnāk 20-30 audzēkņi, līdz ar to ir iespēja izvēlēties labākos,” turpina sarunbiedrs. „Mūsu resursi ir tādi, kādi mums ir - atnāk 10-15 un jāstrādā ar visiem, jo gribas sasniegt augstākus rezultātus. Krāslavas komanda spēlē Latvijas Basketbola līgas otrajā divīzijā, liela vēlme izaudzināt spēlētājus, lai mēs iekļūtu līgas pirmajā divīzijā, kur līdz šim Krāslavas komanda nav spēlējusi. Tas ir mans sapnis, kas ir sasniedzams vairāku gadu garumā. Tas nav nemaz tik viegli un ātri izdarāms, jo 1. līgas komandām ir ļoti augsts līmenis.”
Jānis pats atzīst, ka viņš ir prasīgs un stingrs treneris, bet no otras puses - cenšas iejusties katra bērna problēmā, būt viņam bezmaz vecāku vietā, kad viņu nav blakus. Viņaprāt, jaunie cilvēki jāaudzina tā, lai viņi pirmkārt būtu džentlmeņi un otrkārt, labi un izpalīdzīgi cilvēki, jo sportistiem vienkārši tādiem ir jābūt. Cilvēciskas attiecības dzīvē ir ļoti svarīgas.
Juris Roga,
autora foto