13.04.2017
Ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad dvēseli piepilda bailes par savu nākotni un nedrošība par rītdienu. Lielas bailes un nedrošība pārņem mūs tad, kad mēs saskaramies ar nāvi. Kad mēs zaudējam kādu tuvinieku, mums šķiet, ka esam palikuši vieni šajā pasaulē. Cilvēkam mūsu pasaulē visbriesmīgākais ir izjust pilnīgu vientulību - tādu dvēseles stāvokli, kad tu nevienam neesi vajadzīgs, esi visu atstāts. Kad dzīvē nav Dieva gaismas. Pasaulē ir tik daudz gados vecu cilvēku, kas ir nokļuvuši šādā situācijā. Taču, ja mēs esam vēl dzīvi, ja ir notikums, kas apliecina, ka cilvēce var tikt atpestīta, tas nozīmē, ka kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ Dievs joprojām tic mums. Varbūt tas ir tādēļ, ka krustā sistā Pestītāja pēdējie vārdi bija šādi: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi...