Jura Rogas foto
Pievienots: 18.01.2018
„Es neeju uz skolu pēc mīlestības. Man svarīgs ir darbs.”
(Janīna Gekiša)
Astoņdesmit septiņu gadu vecumā mūžībā aizgājusi Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolotāja, novadpētniecības muzeja dibinātāja un ilggadējā tā vadītāja Janīna Gekiša.
Krāslavas Valsts ģimnāzijas kolektīvs skumjās atvadās no savas skolotājas, kuras neizsīkstošā enerģija, darba spars un apņēmība vienmēr izraisīja apbrīnu un sajūsmu ne vien kolēģos, bet arī skolēnos.
J. Gekiša dzimusi 1930. gada 24. aprīlī Robežnieku pagastā. 1950. gadā absolvēja Indras vidusskolu, 1951. gadā – pedagoģisko klasi Krāslavas 1. vidusskolā. Tālāk sekoja neklātienes studijas Daugavpils Skolotāju institūtā krievu valodas un literatūras fakultātē. Skolotājas darba gaitas sāktas 1951. gadā Līvānu rajona Pētermuižas pamatskolā.
Kopš 1952. gada J. Gekišas pedagoģiskā darbība bija saistīta tikai un vienīgi ar Krāslavas 1. vidusskolu – ģimnāziju. Iesākumā tika veikts vecākās pionieru vadītājas darbs, bet, sākot ar 1964. gadu, skolotāja mācīja krievu valodu un literatūru. Kā tradīcija bija rudens ekskursija uz Puškina vietām - Selo Mihailovskoje. Uz turieni skolotāja kopā ar skolēniem aizbrauca 14 reizes. Audzināmās klases, sākot no 5. līdz 11. klasei, skolotājai bija piecas. Katra ir atstājusi savu vēsturi, savas atmiņas, savus darbus.
Paralēli krievu valodas un literatūras mācīšanai skolotāja interesējās par novada, pilsētas un skolas vēstures izzināšanu. Tieši ar to arī saistās J.Gekišas mūža ieguldījums, mūža devums skolas labā.
Sākot ar 1964. gadu, viņai tika uzticēts skolā vadīt „Draudzības pulciņu”, kura uzdevumus bija ievākt vēsturisko informāciju par pilsētu. Materiāli krājās, radās vajadzība tos sakārtot telpā, attiecīgi noformēt. Tā kā pilsētā muzeja nebija, tad skolotājas savāktie materiāli par novadu un novadniekiem bija atzīti par vērā ņemamiem, lai 1970. gadā Rajona padome pieņemtu lēmumu par skolas muzeja izveidi. Skolotāja bieži stāstīja, ka laika gaitā skolā nācās vairākkārt pārkārtot muzeja ekspozīciju atbilstoši laika prasībām.
1982. gadā Krāslavā tika atvērts Mākslas un vēstures muzejs, kura pamatfonds tika pārņemts no Krāslavas skolas muzeja.
Novadpētniecība J. Gekišai kļuva par otru profesiju. Šajos ilgajos darba gados bija apzināti daudzu cilvēku likteņi, kopā ar skolēniem izstrādāti pētnieciskie darbi par nozīmīgiem notikumiem novadā un pilsētā.
Ar lielu sparu un entuziasmu skolotāja strādāja ne tikai apkopojot savas skolas vēsturi, bet arī pētot un sistematizējot novada skolu vēsturi. Šajā darbā skolotāja iesaistīja arī rajona skolas. Tika savākts bagātīgs materiālu klāsts, tāpēc radās doma apkopot to grāmatā. Tika izveidota redkolēģija, un skolotājas J. Gekišas vadībā tika veikts darbs pie grāmatas veidošanas. Ar Rajona Izglītības nodaļas vadītāja S. Leikuča atbalstu 1996. gadā tika izdota grāmata „Krāslavas rajona skolu vēsture”.
Sešu gadu garumā J. Gekiša skolā vadīja Republikas virtuālās enciklopēdijas projektu, izveidojot 59 aprakstus dažādās nominācijās par mūsu novadniekiem.
Ilgajos darbošanās gados skolotāja tika izveidojusi vairākus bukletus par skolu, skolas direktoriem, novada dievnamiem, pagastiem.
Skolotājai ir izdotas 3 grāmatas par skolas vēsturi: „Atmiņu gaisma pāri gadiem”, „Skola, tevī ieausts rīta spožums”, „Mēs vienmēr esam pusceļā uz tevi”.
Skolotāja bija nodibinājusi sakarus ar simtiem absolventu gan Latvijā, gan citās valstīs un kontinentos, kā rezultātā pēc PSRS sabrukuma uz skolas pastu sāka plūst neskaitāmas vēstules no bijušajiem skolēniem, kas 2. pasaules kara rezultātā bija emigrējuši uz ārzemēm. Noteikti jāpiemin sk. J. Gekišas nopelni kontaktu dibināšanā ar dzejnieku V. Grantu – Krāslavieti, kurš 1991. gadā iedibināja ikgadējo stipendiju skolēniem un studentiem par sasniegumiem mācībās, sportā, pašdarbībā un sabiedriskajā dzīvē.
Pateicoties J. Gekišai, bijušais skolas audzēknis Juris Kociņš no Austrālijas skolai novēlējis līdzekļus, līdz ar to skolā tika nodibināts stipendiju fonds absolventiem - studentiem. No šī fonda līdzekļiem tika atbalstīti arī skolas projekti materiāli tehniskās bāzes papildināšanai. Fonds pastāvēja no 1996. gada līdz 2012. gadam.
Pēc ilgiem, radošiem un ražīgiem darba gadiem dodoties pelnītā atpūtā, skolotāja ne mirkli nenorima un neapstājās savā darbībā, daloties idejās, papildinot muzeja fondus, kā arī organizējot dažāda veida pasākumus.
Šis nenogurdināmais darba spars tika vainagots ar nozīmīgiem apbalvojumiem:
Cilvēks aiziet, bet paliek viņa devums. Viss, kas tika dots skolēniem un skolai, lai ir kā piemineklis cilvēkam ar dāsnu sirdi un bagātu dvēseli.