Jura Rogas foto
Pievienots: 25.01.2018
Aleksandrs un Diāna Maksimovi ir gluži parasta krāslaviešu ģimene ar savu dzīvesstāstu un ar savu ceļu uz laimi - dažreiz gludu un līdzenu, dažreiz bedrainu un lejupslīdošu. Pašlaik šajā ģimenē aug četri bērni: meita Rūta, dēls Renāts un divi dvīnīši – Alfrēds un Alberts.
Diāna uzskata, ka pēc 20 kopdzīves gadiem laimei nav vajadzīgs nekas īpaši liels vai mazs – galvenais, lai vecāki ir dzīvi, bet bērni - veseli, paēduši un izauguši mīlošā ģimenē.
Iepazīšanās stāsts
Maksimovu ģimene – studentu romāna rezultāts. Aleksandrs un Diāna studēja Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Iepazīšanās datumu abi atceras līdz šim laikam, un tas nav brīnums, Diāna pirmo reizi satika savu izredzēto 18. novembrī – Aleksandra vārda dienā.
Puiša un meitenes istabas atradās uz abām pusēm no kopējās virtuves, tāpēc viņi tur bieži satikās. Aleksandrs cienāja Diānu ar savu firmas ēdienu - makaroniem flotes gaumē. Viņš arī tagad lieliski gatavo, taču lutina ne tikai Diānu, bet arī visu savu kuplo ģimeni. Nevienam no radiniekiem vēl nav nācies nogaršot tikpat garšīgu šašliku, kādu prot pagatavot Aleksandrs. Nav aizmirsti arī studentu laika makaroni flotes gaumē – tagad tas ir meitas Rūtas iecienītākais ēdiens, ko viņa labprāt izvēlas no tēta plašā ēdienu saraksta.
Pēc kāzām Aleksandram bija jāiekārtojas darbā - tas bija nepieciešams, lai uzturētu ģimeni. Viņš paņēma akadēmisko atvaļinājumu, kurā atrodas līdz šim laikam. Neskatoties uz to, ka meita Rūta vienmēr gribēja, lai viņas tētis būtu pedagogs, Aleksandrs neko nenožēlo un saka: „No manis skolotājs neiznāktu!”. Taču prasme labi izskaidrot materiālu nekur nav zudusi, Aleksandrs veiksmīgi nodarbojas ar meitu, gatavojot viņu matemātikas olimpiādēm.
Tāpat kā citās ģimenēs arī Diānai un Aleksandram bijušas domstarpības. Taču ģimenei izdevās izvairīties no lieliem skandāliem, neviens nemēģināja aiziet dzīvot pie vecākiem vai sākt plēst traukus. Ja izraisījās strīds, Aleksandrs uz divām trim dienām „ieslēdza” gaidīšanas režīmu, pa šo laiku Diāna parasti nomierinājās, un mājas dzīvē atkal valdīja saticība.
Atceroties jaunību un sevi tajos gados, dzīvesbiedri konstatē, ka tagad, pēc diviem desmitiem gadu, dzīvojot plecu pie pleca, viņi pārņēma viens no otra dažādas īpašības. Ja kādreiz nestandarta situācijās panika sākās Diānai, bet viņas vīrs bija mierīgs, tad tagad situācija ir mainījusies.
Piemēram, tuvākajā nākotnē ģimenei, kurā ne tik sen ir piedzimuši dvīņi, būs jārisina reāla problēma – dzīvoklī nav vietas vēl divām lielām gultām. Aleksandrs jau plāno, kā atrast iespēju paplašināt mājokli, un brīnās par to, ka Diāna tikai rausta plecus - viņa par to vēl nav domājusi. Skatoties no malas, kā dzīvesbiedri spriež par šo tēmu, kļūst skaidrs, ka Diāna ir tik mierīga tāpēc, ka zina – vīrs atrisinās visas problēmas, visu izdomās un izdarīs tā, lai ģimene dzīvotu komfortablos apstākļos. Tagad Diāna ir pārliecināta par savu vīru, tomēr tā nav bijis vienmēr...
Pārvarot sevi
Aleksandrs ir dzimis Līvānos, un, atbraucis uz svešu pilsētu, ilgi nevarēja atrast šeit iespējas pašrealizācijai.
„Bija laiks, kad es pa ceļam uz mājām katru reizi domāju, ka atkal ieraudzīšu Sašu ar alus pudeli,” atceras Diāna. „Tas bija smags dzīves periods, viņš pret ģimeni izturējās bezatbildīgi - nopelnīto naudu tērēja pats, kā gribēja, viņam nebija ne jausmas, cik ir jāmaksā par mūsu dzīvokli vai par ko mēs pērkam produktus.”
Taču Diānai nekad nebija domas aiziet prom, jo viņa izgāja pie vīra vienu reizi un uz visu mūžu – par piemēru kalpoja vecāku ģimene.
„33 gadu vecumā es aizdomājos par to, ka nedzīvoju tā, kā sapņoju bērnībā. Darbs, mājas, alus, dīvāns – un tā dienu no dienas. Es sapratu, ka tas ir ceļš uz nekurieni, un priekšā ir tikai strupceļš,” atzinās Aleksandrs.
Viņš līdz pēdējam sīkumam atceras to vakaru, kad izdzēra savu pēdējo alus glāzi, un dienu, kad izsmēķēja pēdējo cigareti. Kaitīgo ieradumu vietā izveidojas tukšums, ko steidzami vajadzēja ar kaut ko aizpildīt. Tā sācies jauns posms viņa dzīvē.
Aleksandrs nopirka datoru un sāka nodarboties ar programmēšanu, atcerējās iemaņas, kas bija iegūtas, kad viņš vienu gadu studējis RTU. Kad Aleksandrs sasniedzis izvirzīto mērķi un izveidojis savu datorprogrammu, viņš aizrāvās ar fotografēšanu. Vienu dienu ģimenei bija jāizvēlas – nopirkt Aleksandram fotokameru vai jaunu televizoru (vecs bija nopirkts vēl pirms divdesmit gadiem par naudu, ko uzdāvināja jaunlaulātajiem kāzu dienā), un vienbalsīgi tika nolemts – jāiegādājas fotoaparāts.
Aleksandrs nopirka savu pirmo spoguļfotokameru un sāka nopietni pētīt šo darbības sfēru. Programmēšana un fotografēšana ir viņa sirdslieta līdz šim laikam. Grāmatplauktā Maksimovu dzīvoklī ir daudz mācību grāmatu, kas palīdz apgūt dažādas programmas, bet datorā – plašs mācību videomateriālu klāsts.
Aleksandrs ir viens no aktīvākajiem fotokluba „Zibsnis” dalībniekiem. Viņa radošajā arhīvā – portreti, ainavas, reportāžu foto un dažādu svinību iemūžināšana. Aleksandrs uzskata sevi par intravertu, jo viņam vairāk patīk strādāt vienatnē. Pamosties, piemēram, pulksten 4 no rīta un doties fotografēt pilsētu, kas tikai mostas.
Dzīvesbiedri pārliecināti - tas, ka abiem ir sava aizraušanās, ir tikai pluss ģimenes dzīvē. Ikvienu radošu darbu vispirms izvērtē ģimenes locekļi, kas izsaka atzinību vai arī konstruktīvu kritiku.
Aleksandrs un Diāna velta savu dzīvi ne tikai ģimenei un darbam, viņi aktīvi iesaistās arī sabiedriskajās aktivitātēs. Jau vairākus gadus Diāna dzied Ritas Andrejevas vokālajā kolektīvā. Neskatoties uz to, ka ar dziedāšanu Diāna aizrāvās brieduma gados, kad viņai jau bija divi bērni, mūzika viņas dzīvē bijusi jau kopš bērnības. Arī tāpēc, ka viņas tēvs ir kāzu muzikants ar lielu pieredzi. Viņa labi atceras spoļu magnetofonu un laiku, kad tika ierakstīti TV koncerti un tēva kolektīva mēģinājumi. Bet pianīna, ko mazajai Diānai atsūtīja no Jaroslavļas radinieks pa mātes līniju, joprojām atrodas goda vietā Maksimovu dzīvoklī, lai saglabātu patīkamas atmiņas par bērnu dienām.
Taču mīlestība uz mūziku nav vienīgais, ko Diānas tēvs ir ielicis meitā no paša bērnības...
Ģimenes tradīcijas
Maksimovi ciena savas ģimenes tradīcijas. Neskatoties uz to, ka Diāna ir katoliete, bet Aleksandrs – vecticībnieks, viņi ir salaulājušies.
Pirmo reizi Diāna iepazīstināja savu puisi ar ģimeni tieši Ziemassvētkos, kas tradicionāli tika svinētas pie vecmāmiņas. Bet vakaru pirms Ziemassvētkiem ir pieņemts pavadīt vecākā ģimenes locekļa mājās, un tagad tas ir Diānas tēvs.
Meita Rūta pastāstīja: „Es nekad neesmu dzirdējusi, lai kādam no maniem draugiem ģimene svinētu šo dienu katru gadu vienādi kā mēs – obligāti jāpiedalās visiem ģimenes locekļiem, ja viņi aizbrauca no mājām, tad šajā diena noteikti jāatgriežas, uz galda vienmēr ir rīsu putra ar rozīnēm un sautēta zivs ar burkāniem.”
Aleksandrs un Diāna uzskata – tas, ka viņi ir dažādu konfesiju pārstāvji, ir tikai priekšrocība, līdz ar to ģimenē ir vairāk svētku – divi Ziemassvētki, divas Lieldienas.
Aleksandrs vēl jaunībā zināja: lai turpinātu savu dzimtu, ir nepieciešams, lai ģimenē būtu trīs bērni – viens aizstās māti, otrs – tēvu, bet trešais nodrošinās dzimtas paplašināšanos. Maksimovi pārsniedza plānu, pateicoties tam, ka viņiem piedzima dvīņi. Daudzi brīnās, kā Diāna tiek galā ar diviem mazuļiem. Bet viņa ir laimīga. Pēc bērnu piedzimšanas sievietes dzīvi piepildīja iekšējais miers, viņa vairs neuztraucas par sīkumiem. Daudzas lietas, par ko viņa agrāk pārdzīvoja, tagad šķiet mazsvarīgas.
Diāna, pieredzējusi daudzbērnu māmiņa, ir pārliecināta, ka tad, kad vecāki ir jauni, viņus audzina bērni, nevis otrādi. Jau kopš bērnības viņas meita Rūta bijusi ļoti pašpārliecināta, spēja pieņemt patstāvīgus lēmumus, centās neprasīt vecāku padomu, bet gan nostādīt viņus fakta priekšā. Viņa iemācīja vecākus dot bērniem iespēju izvēlēties, nevis uzspiest savu viedokli.
Diāna domā, ka mātes briedumu viņa sasniedza tikai tagad, kad vecākajai meitai ir jau astoņpadsmit gadu un ģimenē atkal ir parādījušies mazuļi.
Uz jautājumu, kurš ir galvenais ģimenē, meita Rūta uzreiz atbildēja – tas ir Fils, un viņas atbilde izraisīja skaļus smieklus. Fils ir ģimenes mīlulis - toiterjers. Lai vecāki atļautu turēt mājas suni, Rūtai bija jāizlej daudz asaru un jādod daudz solījumu, ka visus ar suņa kopšanu saistītos pienākumus pildīs viņa. Neskatoties uz to, ka Aleksandrs bija visai kategorisks (vecticībniekiem nav pieņemts, lai suns dzīvotu mājās), tēva sirdi tomēr atkausēja meitas asaras. Fils jau vairākus gadus dzīvo pie Maksimoviem un kļuva par pilntiesīgu ģimenes locekli.
Aleksandrs visaugstāk vērtē to, ka viņa sieva prot radīt ģimenes komfortu un mājīgumu.
Aleksandrs: „Viņa nepārtraukti kaut ko dara. Ja dzīvoklis ir kārtībā, viņa gatavo. Kad ēdiens pagatavots, viņa gludina. Mums vienmēr visi ir pabaroti, un garšīgi pabaroti. Viņa tik veikli prot tikt galā ar mājas darbiem, un dara to katru dienu. Es gan tā nespētu.”
Savukārt Diāna ir pateicīga vīram par viņa drosmi un uzdrīkstēšanos. Viņš var vienas minūtes laikā kaut ko izlemt un teikt: „Taisieties, braucam!” Tas piepilda ikdienas dzīvi ar košumu un vieglumu.
Tad es uzdevu Diānai un Aleksandram savu pēdējo un nozīmīgāko jautājumu: kas ir nepieciešams, lai ģimenes ceļš būtu laimīgs?
Aleksandrs: „Paruna „Ar mīļoto pat zaru būdā ir paradīze” darbojas ne vairāk kā divas dienas. Lai ģimenē būtu paradīze, ir nepieciešams pastāvīgi strādāt – gan garīgi, gan fiziski.”
Diāna: „Ir jāmācās pieņemt dzīvesbiedra mīnusus, jābūt pacietīgiem, jāprot iziet uz kompromisu, jāatbalsta viens otru grūtajos brīžos. Tikai tā – pa vienam ķieģelītim dienu no dienas un gadu no gada var uzbūvēt savu ģimenes cietoksni.”
* * *
Mūsu senči uzskatīja, ka harmoniju un mieru ģimenē nodrošina sieviete, bet vīrietis ir apgādnieks, kas rūpējas par labklājību. Laiki mainās, sabiedrībā parādās citas vērtības, taču ļoti priecē tas fakts, ka vēl joprojām mums ir ģimenes, kurās augstā godā tiek turētas senlaiku tradīcijas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Elvīra Škutāne,
foto no Maksimovu ģimenes arhīva