Krāslavas sanatorija

Pievienots: 03.03.2023

Vārds „sanatorija” ir svešvārds, kura saknes ir latīņu valodā un kura nozīmi skaidro šādi – ārstniecības iestāde, kurā slimnieku ārstēšanai izmanto galvenokārt dabiskos līdzekļus (klimatu, minerālūdeņus u. c.) kopā ar fizioterapiju, diētisko uzturu u. tml.

Slimnīca ir pati nopietnākā ārstniecības iestāde, kur pacienti nokļūst akūtos gadījumos, ievēro ārstu noteikto režīmu, dzer tabletes, saņem potes, arī nokļūst uz operāciju galdiem.

Kūrorti ir nebēdnīgākā ārstniecības iestāde, kur cilvēki ierodas atjaunot spēkus, veselīgi padzīvot kādu laiku, bet pie reizes arī baudīt dabu, mākslu un patīkamu kompāniju.

Sanatorijas nav ne kūrorti, ne slimnīcas. Var teikt arī otrādi – sanatorija ir nedaudz kūrorts un mazlietiņ slimnīca.

Agrākos laikos ļoti izplatīta kaite bija dilonis jeb plaušu tuberkuloze. Lai veiksmīgi ārstētu šo slimību, nepietiek tikai ar tabletēm un spēcinošu uzturu, ļoti svarīga nozīme bija āra gaisam, kuru slimnieki elpo.

20. gs. 20. gadu beigās Latvijā bija 14 sanatorijas, bet neviena no tām nebija Latgalē. 1929. gadā Daugavpils apriņķa valde uzņēmās iniciatīvu izveidot Latgalē pirmo sanatoriju. Tika meklēts finansējums, domāts, kurā vietā sanatoriju ierīkot, jo vietai sanatoriju gadījumā ir primāra nozīme.

Bija nepieciešams tīrs, sauss, priežu koku bagātināts gaiss!

1930. gadā tika atrisināti finansiālie un administratīvie jautājumi, sākās sanatorijas izbūve, 1931. gadā šī ārstniecības iestāde uzņēma pirmos sirdzējus^[1].

Sanatoriju iekārtoja Krāslavā. „Sanatorija uzcelta priežu mežā uz augsta Daugavas krasta. Kaut maza, bet glīti un praktiski ierīkota. [..] Darbojas vairākas māsas un masieres. Pastāv arī rentgena kabinets, diatermija, kalna saule un citas labierīcības.”^[2]

Sanatorijā varēja vienlaikus ārstēties 20 slimnieki, maksa par būšanu sanatorijā nebija no lētajām. 1931. gada vasarā Daugavpils apriņķa lauku iedzīvotājiem bija jāmaksā 5,10 lati dienā, bet pilsētniekiem un citu apriņķu iedzīvotājiem 6,90 lati dienā. Tajā laikā Krāslavas tirgū pudu kviešu miltu varēja nopirkt par 4,80 Ls, sivēnu par 5 Ls, litru krējuma par 0,70 Ls^[3]. Jāpiebilst, ka vēlākos gados sanatorijas iemītniekiem cenas kļuva krietni draudzīgākas.

Par jaunizveidotās sanatorijas priekšnieku tika iecelts Daugavpils apriņķa ārsts Jēkabs Kretcers. Viņa specializācija bija sirds un plaušu slimības. Viņš bija arī Daugavpils cietuma ārsts, vadīja dziedniecību Poguļankas kūrortā, tādēļ  droši vien bija labākā kandidatūra vadīt Krāslavas sanatoriju. 1929. gadā Jēkabs Kretcers tika apbalvots ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – par priekšzīmīgu ārsta darbu Daugavpils cietumā.

Līdz Otrajam pasaules karam Krāslavas sanatorija bija Latgalē vienīgā šāda tipa ārstniecības iestāde. Bija plāni līdzīgu, lielu sanatoriju izveidot Veczosnā, taču šī iecere tā īsti nerealizējās. Arī Krāslavas sanatoriju gribēja paplašināt, taču vienmēr atradās kāds iegansts vai cita prioritāte, lai tas tā nenotiktu. Piemēram, 1938. gadā bija paredzēts „celt Krāslavā jaunu sanatorijas ēku, bet šo projektu atlika un nolēma Dagdā celt jaunu slimnīcas ēku”^[4].

Latgalē tobrīd bija 18 ārstniecības iestādes, Krāslavas sanatorija bija viena no tām. 1938. gadā Krāslavas sanatorijā ārstējās 92 slimnieki, pavadot tanī kopumā 7 000 dienu^[5].

Bija daži tādi slimnieki, kuri pēc sanatorijas nebrauca mājup, bet palika dzīvot Krāslavā, jo juta, ka šejienes gaiss, daba un viss pārējais ir tas, kas viņiem vitāli nepieciešams.

1941. gada jūnija beigās-jūlija sākumā apkārt Krāslavai un pašā pilsētā vairākas dienas notika niknas kaujas. Kā institūcija Krāslavas sanatorija beidza pastāvēt 1941. gadā.        

Desmit gadu laikā daudzi slimnieki no visas Latvijas Krāslavas sanatorijā uzlaboja savu veselību, atveseļojās. Šī vieta, šeit sastaptie cilvēki spilgti palika gan viņu, gan viņu tuvinieku atmiņā.

Sanatorijas ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām. Kā skaidro Krāslavas muzeja darbinieki, tā ir aiz slimnīcas, šobrīd apšūta ar plastikātu.

Valentīns Lukaševičs, kultūrvēsturnieks
Foto no autora personīgā arhīva