Jura Rogas foto
Pievienots: 13.07.2018
Pirms desmit gadiem Brigita un Ignats Ļaksas svinīgi atzīmēja Zelta kāzas. Pāris atkal salaulājās, un tajā dienā - Zelta kāzās - viņus sveica bērni, mazbērni, radi un draugi. Šogad ir pienākusi kārta svinēt briljanta jubileju – Brigita un Ignats ir nodzīvojuši laulībā jau 60 gadus.
Jaunībā Ignats bija apskaužams līgavainis – stalts, glīts, labi audzināts, nedzēra, skaisti dejoja. Ignats pastāstīja, ka pirms dienesta armijā draudzējās ar četrām meitenēm. Reiz uz kādu ballīti atnāca visas četras, tad puisis, lai viņas neapvainotu, neaicināja dejot nevienu no tām, bet ielūdza savu kaimiņieni Fraņu. Pēc četriem gadiem armijā Ignats atgriezās mājās ar harmonikām. Patstāvīgi iemācījās spēlēt un bieži vien izklaidēja tautu appļāvību un talku laikā.
Nākamie vīrs un sieva dzīvoja kaimiņu sādžās, Skaistas pagastā. Satikās ne tikai brīvdienās, kad notika dejas, bet arī ikdienā. Kad Ignats strādāja laukos, Brigita bieži apciemoja viņu un atnesa ūdeni vai uzcienāja ar gardiem āboliem. Kopš tā laika jautra un labestīga meitene iekrita Ignata sirdī. Bet Brigita apgalvo, ka viņai visvairāk patika puiša kājas.
„Viņš atnāca, apsēdās, bet es skatījos uz viņa kājām, tās bija ļoti akurātas un smalkas! Tā, lūk, iepatikās man viņa kājas, un viss!” smej Brigita.
Divus gadus jaunieši draudzējās, trešajā – nolēma apprecēties. „Drīz es atnākšu tevi bildināt!” brīdināja Ignats nākamo līgavu. Bet tagad, atceroties to dienu, joko: „Man nemaz negribējās nekur iet. Es piedāvāju preciniekiem aiziet līdz pakalniņam, iedzert šņabi un atgriezties atpakaļ.”
Kāzas tika nosvinētas jūlijā – skaistā un saulainā dienā.
„Tagad jaunieši brauc uz baznīcu, sēžot greznās mašīnās,” uzsvēra Brigita, „bet mēs braucām laulāties ar pašizgāzēju: līgava un līgavainis - kabīnē, bet viesi – kravas kastē. Toties kāzas izdevās jautras, bija laba mūzika un daudz jauniešu.”
Kāzu kleita līgavai arī bija ļoti pieticīga, tā bija šūta no baltā stāpeļa. Jaunā sieva ieradās vīra mājās bez pielocītā pūra, ar vienu segas pārvalku, ko aizņēmās no māsīcas, un jau pēc mēneša viņa to izmazgāja un atdeva.
Savu tēvu Brigita neatceras, viņš nomira, kad meitenei bija tikai trīs gadi. Ģimenē palika piecas meitas, vismazākā gulēja šūpulītī, un pēc tēva nāves visus vīriešu darbus veica vecākā māsa. Kad sākās kolektivizācija, bija jānodod kolhozam govs un zirgs. Kad lopiņus veda prom no pagalma, visi raudāja.
Ģimene necieta badu, taču nebija arī nekā lieka. Brigita atceras, ka māte mala graudus ar dzirnakmeņiem. Kad cepa maizi no šādiem miltiem, tā bija tumša, rupja, ar klijām. Māsa, atnākot no skolas, sūdzējās: „Lūk, Annai ir skaista un balta maize, bet man savu ir kauns izņemt no somas.”
Brigitai nebija laika mācīties
„Esmu beigusi trīs klases un ceturto - gaiteni,” smejas Brigita. „Mācības man padevās ar grūtībām, un Valteru skola bija tālu. Vēlāk es sāku iet uz Pavlinovas skolu ar krievu mācību valodu. Eksāmenā matemātikā dabūju divnieku, un mamma teica, lai es palieku mājās. Ko darīt? Paņēmu cirvi un gāju uz mežu cirst malku.”
Stāstot par savu bērnību un jaunību, Brigita ar maigumu raugās uz savu vīru: „Un ne reizi visa mūža garumā viņš nepārmeta man, ka esmu no nabadzīgas ģimenes un ka man nebija ne graša, kad sākām dzīvot kopā viņa mājās.”
Ignata ģimene bija vēl lielāka nekā viņa līgavai. Tēvam no vienas sievas bija 12 bērni, bet, kad sieva nomira, viņš 50 gadu vecumā apprecējās otro reizi ar 18-gadīgu meiteni. Viņa dzemdēja vēl 11 bērnus, viens no kuriem bija Ignats. Tāpat kā daudzās ģimenēs tajā laikā izdzīvoja ne visi.
1946. gadā tēvs nomira, un 11 gadu vecumā Ignats palika mājās par saimnieku. Viņš apstrādāja septiņus hektārus zemes - pļāva, ara, sēja. Vajadzēja ne tikai pabarot ģimeni, bet arī izpildīt nepieciešamo normu. Mazais Ignats mācījās vienā klasē trīs gadus. Sāka mācības decembrī, kad beidzās visi lauku darbi, un jau marta beigās atkal bija jāstrādā – jāsēj, jāar, jāsagatavo siens. Galu galā skolā viņš pabeidzis tikai trīs klases.
„Sāku dzīvot vēl Ulmaņa laikos, piedzīvoju Staļina varas ienākšanu, tad vāciešus un atkal Staļinu. Pēckara laiks bija ļoti smags,” atceras Ignats.
Izglītības trūkums netraucēja Ignatam patstāvīgi apgūt celtnieka amatu. Daudz ko viņš iemācījās armijā, un, atgriezies no dienesta, strādāja kolhozā par celtnieku.
„Daudzi skraidīja šurpu-turpu, strādāja laukkopībā, fermā, par traktoristiem. Bet es no pirmās dienas un līdz pat pensijai nodarbojos ar vienu lietu – celtniecību,” pastāstīja Ignats. „Tēva māja bija jau veca, tāpēc es nopirku labu guļbūvi un uzcēlu jaunu māju no sākuma līdz beigām pats savām rokām.”
Ļaksu ģimenē ir divas meitas – Leongīna un Taida, četri mazbērni un seši mazmazbērni. Jaunākā meita aizgāja no darba un pārcēlās ar savu vīru no Krāslavas uz laukiem, jo vecāki vieni paši vairs netiek galā ar visiem darbiem. Agrāk šajā sādžā bija seši saimnieki, ziemas vakaros cilvēki bieži sapulcējās, spēlēja kārtis, bet tagad te ir palikušas tikai Ignata mājas.
Brigita visu mūžu pavadīja mājās, savā dzimtajā sādžā, un nekur tālāk par Daugavpili neizbrauca. Viņa ir ļoti ticīgs cilvēks, jaunībā katru svētdienu gāja kājām uz baznīcu, vēlāk iegādājās velosipēdu. Tagad, kad veselības stāvokļa dēļ tikt līdz dievnamam ir grūti, sieviete klausās Svēto Misi pa radio.
„Mēs neesam svētie, protams, kādreiz arī strīdamies. Ignats var divas nedēļas nesarunāties, ja ir sadusmojies. Bet es ļaunu prātu ilgi neturu – varu sadusmoties, bet tikai uz mirkli, un tad viss atkal ir aizmirsts. Sāku pielabināties vīram - apskauju, sabučoju un gaidu, kad uzsmaidīs un sāks runāt,” ar smaidu skatoties uz vīru, atzinās Brigita.
Ignats: „Pa televizoru rāda dažādas ģimenes – daži kaujas, lamājas. Mums ģimenē tā nekad nav bijis, ne reizi neesam pacēluši roku viens pret otru.
Ignats atceras gadījumu, pēc kura, var uzskatīt, ir dzimis no jauna. Pēc liellopu nodošanas Krāslavā bija jānokļūst līdz mājām. Noīrēja kravas mašīnu. Veceļos pretimbraucošs pašizgāzējs aizķēra mašīnu, kuras kravas kastē brauca cilvēki, un tieši pie tās malas, kur stāvējis Ignats. Kravas kastes mala tika izrauta no viņa rokām, un tie, kas sēdēja aizmugurē, izkrita tieši uz asfalta, bet Ignats palika augšā sveiks un vesels.
„Lūk, tāds brīnums ar mani ir noticis!” brīnās Ignats.
Brigita pastāstīja par citu gadījumu. Kādu dienu viņa un māsa ārdīja sienu. Kad darbs bija padarīts, Brigita gribēja doties mājās un mazgāt grīdas, un pēc kāda laika, kad zāle izžūs, atgriezties un salikt sienu kaudzēs. Taču māsa pierunāja viņu palikt, nedaudz pagulēt un atpūsties ēnā. Brigita apgūlās un aizmiga. Pamodās, kad sākās lietus. Un ieraudzīja, ka Ignats jau skrien glābt sienu.
„Ak dievs, kāds kauns man bija vīra priekšā!” pieliekot rokas pie sirds, iesaucās Brigita.
21. jūlijā visa ģimene un Ignata un Brigitas viesi pulcēsies Skaistas baznīcā uz Svēto Misi, bet pēc tam dosies uz svinībām – godināt dzīvesbiedru pāri un svinēt Briljanta kāzas.
Vēlam veselību jubilāriem Briljanta kāzu dienā un ceram, ka 65 gadu jubilejā – savās Dzelzs kāzās – Brigita un Ignats izstāstīs vēl daudz citu interesantu gadījumu no savas dzīves.
Elvīra Škutāne, autores foto
un fotomateriāli no Ļaksu ģimenes arhīva
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 |
07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 |
13 |
14 |
15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 | 21 | 22 | 23 | 24 |
25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |