Edīte Kuzmiča: „Neesmu vīlusies, tas ir mans!”

Pievienots: 31.07.2015

Edīte ir dzimusi un augusi Robežniekos, savulaik pabeidza Robežnieku pamatskolu, pēc tam - Krāslavas Valsts ģimnāziju, un rudenī ritēs trešais gads, kopš jauniete studē kultūras vēsturi Daugavpils Universitātē. Jauniete studē budžeta grupā, par ko priecājas ne tikai pati, bet arī vecāki: mamma – grāmatvede un tētis - šoferis. Meitenei ir brālis Māris, kurš ir autobusa šoferis. Tādejādi viņai vienīgajai ģimenē būs profesija humanitārajā jomā, taču jau 19 gadu vecumā meitene ieguva autovadītājas tiesības, tas ir kaut kas taustāmāks un vismaz šķietami praktiskāks.

„Nevaru sacīt, ka tieši šīs studijas bija mans sapnis, jo skolas gados es vispār nezināju, kādu profesiju vēlos iegūt,” stāsta Edīte. „Tiesa, vēsture man patika kopš pamatskolas gadiem, bet vidusskolā Inga Skerškāne mums mācīja tādu interesantu priekšmetu kā kulturoloģija, kas man ļoti patika. Abos priekšmetos iegūtās zināšanas savijās kopā, un sanāca mans studiju virziens. Nebija ne ieteikumu, ne vecāku norādes, es pati sāku meklēt informāciju internetā un atradu tādu studiju programmu, kas šķita man piemērota. Kopā ar mani Daugavpils Universitātē iestājās vēl viena meitene no ģimnāzijas, un abas turpinām studijas. Šodien varu apgalvot, ka neesmu vīlusies savā izvēlē, bet pēc pirmajiem mēnešiem bija brīdis, kad iegrimu pārdomās: varbūt tā nav mana profesija, varbūt studēju neīsto? Jo bija tā, ka daži vienaudži jau pēc pāris mēnešiem pameta studijas. Bet pārdomās nonācu pie slēdziena, ka neesmu vīlusies, tas ir mans, un lekcijas ļoti patīk! Ar šīm zināšanām ir labas nākotnes perspektīvas, ko apstiprināja tikšanās ar bijušajiem augstskolas studentiem, kuri agrāk pabeiguši šo programmu. Viņi stāstīja, kādās jomās pašlaik strādā. Daži kļuvuši par deputātiem, citi ieguvuši jau otro profesiju, bet iepriekšējās zināšanas lieti noder. Piemēram, policisti stāstīja, ka viņiem darbā ļoti palīdz tas, ka studējuši kultūras vēsturi, jo šīs zināšanas nepieciešamas viņu darbā.”

Edīte apgalvo, ka pēc augstākās izglītības iegūšanas izvēlētajā studiju programmā viņai paveras plašs darbības lauks, piemēram, var strādāt par pedagogu, kļūt par muzeja darbinieci, bet pati sapņo par gida profesiju. Kā jau visi īsti studenti, arī viņa dzīvo kopmītnē, īrēt istabiņu pie privātajiem atļaujas retais - dārgi. Četras meitenes vienā istabā sadzīvo labi, kaut arī intereses dažādas, viena otru netraucē. Kā gan var traucēt, ja savstarpējā komunikācija ir minimāla, lielu daļu laika katra pavada ar savu datoru.

„Tas nav labi, ka cilvēki maz komunicē un ka izpaužas slimība - ilgi sēdēt pie datora, bet tāda ir šī paaudze,” turpina Edīte. „Visi iegrimuši savā pasaulē, dziļo klusumu pārtrauc vien tastatūras klabināšana vai peles klikšķi. Bet es domāju, ka tas ir slikti, dators nevar aizstāt kontaktus ar dzīvi cilvēku, un es šo nepieciešamību brīžiem ļoti izjūtu. Ja runājam par studijām, tad es neteiktu, ka programma ir smaga, bet arī viegla nav – vajag mācīties, vajag daudz lasīt, labi jāpārzina vēsture, klasiskā literatūra, māksla, arhitektūra un ne tikai latviešu, bet arī citu tautu. Man gan vairāk patīk iegūt zināšanas grāmatās, nevis internetā, taču arī datoru lietoju daudz. Daugavpilī atrast darbu studentam ir ļoti sarežģīti, tāpēc man ļoti svarīgi saglabāt budžeta vietu un mācībām pieeju nopietni.”

Jauniete iesaka izvēlēties studēt kultūras vēsturi tiem, kuri jūt spēcīgu iekšēju aicinājumu – tikai tad šīs studijas dos lielu gandarījumu, kāds ir viņai. Pēc studijām Edīte vēlētos sameklēt gida darbu Latvijā. Robežniekos arī ir ko parādīt atpūtniekiem: 17 ezeri, Taborē dabas taka, te Napoleons kādreiz gājis pāri. Skolā jau tagad ir novadpētniecības stūrītis, kura attīstībā kaut ko iegulda ikviens skolēns, arī pati Edīte to ir darījusi. Vārdu sakot, būs jaunajam gidam darbs. Turklāt vietējā jaunatne ne reizi vien ir pieradījuši, ka spēj gūt panākumus arī citviet, bet vienlaikus neaizmirst un mīl savu dzimto pusi. 

Juris Roga,
autora foto