KRĀSLAVAS SLIMNĪCAI - 150. Epidēmijas Latvijas teritorijā

Pievienots: 13.04.2021

Šobrīd visā pasaulē notiek cīņa ar koronovīrusa izraisīto infekcijas slimību Covid-19. Sākotnēji tā dēvēta par Uhaņas koronavīrusa epidēmiju, kas sākās Ķīnas pilsētā Uhaņā 2019. gada decembrī. Latvijā pirmo saslimšanas gadījumu ar Covid-19 konstatēja 2020. gada 2. martā. Pirmais saslimšanas gadījums ar Covid-19 Krāslavas novadā tika konstatēts 2020. gada 12. augustā.

 Šobrīd Covid-19 vīrusa izplatība ir skārusi visas pasaules valstis un tas ir ieguvis pandēmijas apmēru. Lai gan koronavīrusa Covid-19 ir plaša mēroga epidēmija, taču tā pavisam noteikti nav pirmā Latvijas vēsturē. Gadsimtu un gadu gaitā pār Latviju ir gājušas neskaitāmas epidēmijas.

Ieskatoties vēsturē, var secināt, ka plašākas un precīzākas publicētās ziņas par epidēmijām Latgalē attiecas uz 18. gadsimta beigām, kad M. Broze min 1782. un 1796. gadu, kad plaši plosījusies influence (gripa). M. Broze atzīmē arī plašu baku izplatību.

19. gadsimtā cita aiz citas sekoja vairākas holeras epidēmijas. Latgalē pirmo reizi holeras epidēmija konstatēta 1831. gadā, kad Daugavpilī saslima 1146 un nomira 193 cilvēki, Rēzeknē 564 un 91; caurmēra letalitāte 17, 3 %.  Otrā holeras epidēmija (pasaules trešās pandēmijas ietvaros) Latgalē sākās 1848. gada jūnijā. Tās izcelsme tika saistīta ar Daugavas laivinieku ierašanos no Vitebskas, starp kuriem bijuši holeras slimnieki. Saslimstība Latgalē sasniedza 257, mirstība – 42 uz 10000 iedzīvotāju, letalitāte – 17, 2%. Krāslavas pareizticīgo kapos ir apbedīts Vitebskas guberņas kareivju-arāju apgabala ārsts Ivans Golinskis (14.09.1814.-26.08.1849.) ar ģimeni: sieva Emīlija Marija Golinska, dzimusi Eihlere (31.05.1820.-29.11.1848.); dēls Nikolajs Golinskis (21.08.1848.–11.10.1848.); dēls Tedors Golinskis (21.04.1845.–29.01.1846.); dēls Aleksandrs Golinskis (11.04.1847.-09.09.1847.) un Ivana Golinska brālis Nikolajs Golinskis (1826.–29.07.1847.). Četru gadu laikā nomira visi Ivana Golinska ģimenes locekļi, ieskaitot pašu ārstu. Varētu pieņemt, ka miršanas iemesls ir holera vai kāda cita ne mazāk bīstama un lipīga slimība, kas tolaik plosījusies arī Latgalē.

Plaša holeras epidēmija Latgali skāra arī 1853. gadā, kad letalitāte sasniedza 17, 8 %. 

Kad Krāslavā 1856. gadā trešo reizi uzliesmoja holeras epidēmija, Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu baznīcā nekavējoties tika ierīkots altāris Sv. Roha godam. Kapelu iesvētīja 16. augustā – Sv. Roha piemiņas dienā, kas ir Krāslavas draudzes atlaidu diena. Svētais Rohs tiek godināts kā aizbildnis mēra, holeras un citu epidēmiju laikā, kāju un ādas slimību sirgstošiem. Viņš ir arī svētceļnieku un ķirurgu aizstāvis.  Svēto Rohu uzskata arī par suņu un mājlopu aizbildni.

Ceturtās pandēmijas laikā holera Latgalē plosījās 1866. un 1871. gadā. Latgales pilsētās un laukos 1871. gadā holera izplatījās plašāk un letalitāte bija 31, 7 %.  Pēdējās holeras epidēmijas Latgalē tika konstatētas 20. gs. sākumā, taču vairs nebija tik bīstamas kā agrāk. Pēdējā plašākā holeras epidēmija konstatēta 1909. gadā.

Latgalē 19. gs. un 20. gs. sākumā bija vērojama augsta iedzīvotāju saslimstība ar zarnu infekcijas slimībām, kā arī pastāvīgi tika reģistrēti izsitumi, vēdera un atguļas tīfa gadījumi. Piemēram, 1879. gadā minēts, ka tīfs plaši bija izplatīts Rēzeknes apriņķa pagastos. Domājams, ka tas būs bijis izsitumu tīfs, ko Latgalē 1878. gadā ievazāja turku karagūstekņi sākumā Daugavpilī un Krustpilī, kur inficējās daudzi iedzīvotāji, kā arī Krāslavā, kur inficējās un saslima vietējās slimnīcas personāls, pēc tam plašāk izplatījās novadā. Arī Otrā pasaules kara laikā bija tīfa slimības uzliesmojumi, kā vēsta laikraksts „Daugavas vēstnesis”, Nr. 56., 1942. gada martā arī Krāslavas apkaimē tīfa slimība jau ir mazinājusies, tikai trešā daļa gultu ir aizņemta. Pilsētu un apdzīvoto vietu antisanitārā stāvokļa dēļ visai plaši bija izplatīta dizentērija. 1881. gadā Daugavpils apriņķī ar dizentēriju saslima 292 cilvēki (letalitāte – 12, 7%). Pastāvīga mājvieta Latgalē bija bakām, kas atradās kopsakarā ar slikti organizētu baku potēšanu. Vakcināciju pret bakām Latvijā sāka izmantot 19. gs. sākumā. Ļoti augsta bija saslimstība ar bērnu infekcijas slimībām: masalām, šarlaku (skarlatīnu), garo klepu, difteriju. 1926. gada 27. novembrī laikrakstā „Daugavas vārds” tika publicēts, ka Krāslavā gandrīz visās skolās slimoja ar masalām un tika veikta skolu dezinfekcija.

Pastāvīgi bija vērojama augsta saslimstība ar venēriskajām slimībām. Venēriskās sērgas uzliesmojums bija vērojams Daugavpils cietokšņa celtniecības laikā 1825. un 1826. gadā, kad tika pieņemts lēmums izraidīt no pilsētas saslimušās sievietes.

Vairākus gadsimtus cilvēce cīnījās ar tuberkulozes slimību jeb diloni, mūsdienās tā ir pilnībā kontrolējama un ārstējama slimība. 19. gadsimtā tuberkulozes slimība iznīcināja ¼  pieaugušo Eiropas iedzīvotāju. Latvijā saslimstība un mirstība ar tuberkulozi pamazām samazinās kopš 1998. gada. 1930. gadā tika izveidota Krāslavas sanatorija ar 20 vietām veselības nostiprināšanai un plaušu tuberkulozes dziedināšanai.  No 1958. gada līdz 1982. gadam Krāslavā darbojās tuberkulozes dispansers Padomju ielā 54, pēc tam tuberkulozes kabinets tika pārcelts uz jaunuzbūvēto ēku Krāslavas slimnīcas teritorijā. Vakcinācija pret tuberkulozes infekciju tika uzsākta 1921. gadā.

Arī gripas vīruss bieži izraisa epidēmijas un pandēmijas. Viens no pazīstamākajām vēsturē, ko pasaule piedzīvoja, bija t.s. „spāņu gripa”, kas plosījās 1918.-1919. g. No 1957. līdz 1959. gadam bija Āzijas gripas uzliesmojums; no 1968. līdz 1969. gadam - Honkongas gripa.

Viens no efektīvākajiem preventīvajiem pasākumiem infekcijas slimību gadījumā ir vakcinācija. 1796. gadā angļu ārsts Edvards Dženners izgudroja vakcināciju pret bakām – slimību, kas 20. gadsimtā visā pasaulē paņēma 300-500 miljonu dzīvību. Pēdējais dabiskas baku saslimšanas gadījums pasaulē bija 1977. gadā Somālijā, tiek uzskatīts, ka 1980. gadā šī slimība tika izskausta.

No 1946. līdz 1958. gadam Latvijā katru gadu tika reģistrēti ap 200 poliomielīta gadījumu ar periodiskām poliomielīta epidēmijām. 1959. gadā tika uzsākta vakcinācija pret poliomielītu. 1962. gadā tika reģistrēts pēdējais savvaļas poliovīrusa izraisītais poliomielīta gadījums. Laika periodā no 1949. līdz 1969. gadam ik gadu Latvijā tika reģistrēti no 5 līdz 19 saslimšanas gadījumiem ar stinguma krampjiem. Sākot ar 1957. gadu, tika uzsākta imunizācija pret stinguma krampjiem un garo klepu, 1968. gadā - vakcinācija pret masalām.

1983. gadā Latvijā tika uzsākta bērnu vakcinācija pret epidēmisko parotītu (cūciņa). Kopš 1993. gada Latvijā bija vērojama atkārtota paaugstināta saslimstība ar difteriju, un 1995. gadā izsludināta difterijas epidēmija, uzsākti plaši vakcinācijas pasākumi.  Šodien bērniem un pieaugušajiem ir pieejams plašs vakcīnu piedāvājums pret dažādām bīstamām slimībām.

Pateicoties plaši aptverošām vakcinācijas programmām, ir izskaustas daudzas bīstamas un lipīgas slimības, taču daudzas slimības gadsimtu laikā nav izzudušas, periodiski parādās arī jaunas slimības, kas rada cilvēkiem tikpat lielus draudus kā senatnē.

Sargāsim sevi un citus!

 Turpinājums sekos

Baiba Mileika,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste

Foto:
Svētā Roha altāris Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu baznīcā
Baku zīmes izziņa, izdota Helēnai Čiževskai 1932. gada 19. maijā, KVMM 1839