25. janvārī apritēja 295 gadi, kopš Broel Plāteru dzimtas vārds ir saistīts ar Krāslavu

Pievienots: 29.01.2024

1729. gada 25. janvārī Indricas muižas īpašnieks Jans Ludvigs Broel Plāters no Jana Čapska nopērk Krāslavu un Kombuļmuižu par 14 tūkstošiem dālderu. Tā Krāslava kļūst par dzimtas rezidenci sešām Broel Plāteru paaudzēm.

No 1727. gada inventāra ir zināms, ka Krāslavā ir muiža, būvēta no tēstiem baļķiem, ar koka lubiņu jumtu un ozolkoka logu rāmjos iestiprinātiem sīkrūšu stikliem alvas ierāmējumā. Pāri Kraslavkas upītei tilts uz augstiem satrūnējušiem koka stabiem. Tam blakus spirta brūzis un citas ēkas, kā arī saķņu dārzs, kurš stiepjas līdz pat Daugavai. Pie upes atrodas alus brūzis, ūdensdzirnavas ar vienu akmeni, blakus tām dīķis, ķieģeļu darbnīca un zāģētava ar diviem zāģiem. Upītes augstajā kreisajā krastā izvietojas pats miestiņš ar 47 koka mājām apkārt baznīcai, tirgus vietu un krogu uz stūra.

Laika periodā, kad Latgales teritorija ietilpa Polijas-Lietuvas valsts sastāvā, vietējās muižniecības vidū dominēja vācu izcelsmes seno Livonijas dižciltīgo dzimtu pārstāvji. Starp tiem jāmin arī Broel Plāteru dzimta, kura gandrīz 200 gadu bija saistīta ar Krāslavas vārdu. Broel Plāteru dzimtas ģerboni rotā slavenā devīze latiņu valodā – „Melior Mors Macula” („Labāk nāve nekā negods”).

Pirmās ziņas par Broel Plāteru dzimtu attiecas uz 13. gadsimtu, kad tiek minēts Vestfāles bruņinieks Humperts fon Broel iesaukts par Plāteru.

Heinrihs Frīdriha dēls Plāters 1537. gadā no Livonijas ordeņa mestra Hermaņa fon Brigeneja-Hazenkampa saņēma apstiprinājumu par Indricas muižas valdījumu.

Pirmās ziņas par Plāteru muižnieku statusu ir no 1620. gada, kad dzimta tika ierakstīta starp 1. šķiras bruņiniekiem Kurzemes bruņniecības matrikulā.

1758. gadā Krievijas imperatore Elizabete piešķīra svētā Aleksandra Ņevska ordeni Konstantīnam Ludvigam Plāteram, bet 1772. gadā imperatore Katrīna II piešķīra tādu pašu ordeni Kazimiram-Konstantīnam Plāteram. Abi Plāteri ordeņa diplomos tika nosaukti par grāfiem. Uz šo diplomu pamata visi Plāteru ģimeņu pārstāvji no imperatora Nikolaja I saņēma apstiprinājumu par iedzimto grāfa titulu: attiecīgie dekrēti parakstīti 1829. gadā un 1843. gadā.

Jans Ludvigs Plāters (?–1736) Inflantijas vojevoda, Dinaburgas stārasta, Polijas saeimas sūtnis 1688., 1694., 1699. gados, cilvēks ietekmīgs, bagāts un ambiciozs. Viņš redz Krāslavu kā plaukstošu Inflantijas pilsētiņu. Kā vēsta senie dokumenti, tad Jans Ludvigs bija ietekmīga karaļa Augusta II galma persona. Dagdas muižnieks Jans Augusts Hilzens savā darbā „Inflantijā” raksta, ka Jans Ludvigs bijis „nepārspējams vadonis un saimnieks, mūsu provinces aizstāvis un tēvs”. Savā laikā grāfu novadā dēvējuši par „Inflantijas patriarhu”. Jana Ludviga darbības politika bija Inflantijas interešu aizstāvība un nemitīgas rūpes par to. Par šī cilvēka lielo ieguldījumu Inflantijas ekonomikā un kultūrā liecina kaut vai tas, ka nelielais Krāslavas miests 18. gs. pēc Jana Ludviga apmešanās te kļuva par ievērojamu saimniecības un kultūras centru visā Rečas Pospolitas valstī. Neparasti gudrs un izglītots tiem laikiem bija Krāslavas grāfs. Brīvi pārvaldīja latīņu valodu. Latīņu valodā rakstījis dzejas un prozas darbus.

Jana Ludviga un viņa sievas Rozālijas Bžostovskas Plāteres ģimenē bija 10 bērnu — 4 dēli un 6 meitas. Jans Ludvigs nomira 1736. gadā Indricā, bet tika apglabāts Misionāru baznīcā Viļņā.

Pēc Jana Ludviga nāves īpašumus manto viņa dēls Konstantīns Ludvigs Plāters (1722-1778). Arī Konstantīna Ludviga dzīves ceļš bija ne mazāk spīdošs: Inflantu stārasta, 1754. g. Polockas kastelāns, 1770. g. Traķu kastelāns, Rečas Pospolitas sūtnis Krievijā, bija apbalvots ar Svēta Staņislava ordeni (1773. g.), Zelta lauvas ordeni. Bez Krāslavas no tēva Konstantīns Plāters mantoja Kombuļu, Indricas, Isnaudas muižas. 1739. gadā nopirka Pustiņu. Ar Konstantīna Ludviga gādību Pustiņā tiek uzbūvēta baznīca. Tomēr galvenais rūpju objekts grāfam ir bijusi Krāslava. Tajā laikā Krāslavas centrā būvē tirgus laukumu un rātsnamu. Uzaicinātie amatnieki no Polijas un Vācijas te izvērš samta, tūka aušanu, juvelierizstrādājumu, spēļu kāršu ražošanu, krāsns podiņu izgatavošanu. Ikgadējie lielie gadatirgi pulcina Krāslavā lielu skaitu tirgotāju un pircēju. 1759. gadā ceļ trīsstāvīgu bibliotēkas ēku, kurā glabājās ap 20000 grāmatu un 18. gs. tā bija viena no lielākajām bibliotēkām Inflantijā. Galvenās rūpes Grāfs veltī Krāslavā Sv. Ludviķa baznīcas celtniecībai. Būvdarbi sākās 1755. gadā un turpinājās līdz 1767. gadam. Baznīca iecerēta nevis kā vienkārša draudzes baznīca, bet bīskapa katedra. Plāters aicinājis itāļu arhitektus brāļus Parako baznīcas projektēšanai un būvei, gleznotāju Filipo Kastaldi baznīcas interjera veidošanai. Konstantīns Ludvigs vienlaicīgi ir arī Krāslavas garīgā semināra fundators. Garīgais seminārs ir pirmā augstskola Latvijā (1757.-1844.). Krāslavas seminārs devis Latgales garīgai un laicīgai kultūrai ļoti daudzus ievērojamus priesterus - Latgales apgaismotājus.

Grāfa Konstantīna Ludviga laikā ap 1765. gadu uzsāka jaunās pils būvniecību.

Ebreju kopienai Krāslavā 1735. gadā būvē lielu sinagogu, un visi Latgales ebreji tiek iekļauti Krāslavas draudzē - kahanātā.

Rūpējas par Krāslavu arī grāfa dzīvesbiedre Auguste Plātere. 1776. gadā ar grāfienes Augustes gādību un finansiālo palīdzību no Romas pa jūru līdz Rīgai un tad līdz Krāslavai tiek atvestas Svētā Donata relikvijas, kuras sākumā glabājās pilī, bet vēlāk tika novietotas baznīcā speciāli uzbūvētajā kapličā. Grāfienes aprūpē atradās arī žēlsirdīgo māsu klosteris, slimnīca un Svētā Vincenta kapela. Grāfiene bija apbalvota ar Zvaigžņu Krusta ordeni.

Kā vēlākā laikā rakstīja Gustavs Manteifelis - slava par Krāslavas grāfu bija izskanējusi pa visu Inflantiju. Krāslavas muiža kļūst par paraugu citiem muižu īpašniekiem. Krāslavā tajā laikā strādā pirmā augstskola Latvijā – garīgais seminārs, lielākā bibliotēka – 20 000 sējumu, darbojas vienīgā 18. gs. ārstnieciskā iestāde Inflantijā slimnieku, kropļu un ubagu kopšanai un uzturēšanai, tur arī strādā profesionāls ārsts. Klosteri un slimnīcu Krievijas valdība 1864. gadā slēdza.

18. gs. Broel Plāteru dzimta bija tik spēcīga, ka ap 1770. gadu Krāslavā un tās apkārtnē apgrozībā parādījās grāfu Plāteru nauda - kuponi, uz kuriem bija attēlots dzimtas ģerbonis.

Un ne jau velti lielais Krāslavas baznīcas zvans (1787. g.) tika nosaukts Konstantīna Ludviga vārdā. Grāfs nomira 1778. gadā un ir apbedīts Krāslavas baznīcas kriptā. Konstantīnam Ludvigam un Augustei Plāteriem bija 6 bērni — 3 meitas un 3 dēli.

Nākamais Krāslavas īpašnieks ir Augusts-Hironims-Hiacints Plāters (1750-1803). Vēsturiskajā literatūrā viņš tiek raksturots kā ievērojama politiska figūra toreizējā Inflantijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Sv. Staņislava ordeņa kavalieris, Baltā ērgļa ordeņa kavalieris, Mstislavas vojevoda, 1797. gadā kā Polockas guberņas pārstāvis piedalījies Krievijas imperatora Pāvila I kronēšanas ceremonijā. No tēva Augusts-Hiacints mantoja Krāslavu, Ludvikovu, Kombuļmuižu, Dricmuižu, Kazanovu, Kurzemē - Grenchofu un Bornmuižu. 1791. gadā Hiacinta Plātera laikā pabeidza galvenās rezidences - pils būvdarbus.

Grāfa Hiacinta sieva Anna Rževuska (1761-1800) pa mātes līniju bija no Radzivilu dzimtas. Un pēc dzīvošanas greznībā pie nekronētiem Polijas karaļiem, pierast pie Krāslavas viņai nebija viegli. Ap 1788.-1789. gadu pēc ceļojuma uz Nesvižu uz ziemassvētku karnevālu pie Radziviliem, grāfs pavēlēja Krāslavā bijušajās Livonijas noliktavās organizēt teātri.

Grāfam Hiacintam un Annai bija 9 bērni – 4 meitas un 5 dēli. Pēc Annas nāves grāfs bija precējies otrreiz ar savas pirmās sievas māsu Teofilu.

Ādams Antonijs Onufrijs Plāters (1790. g.5. jūnijs - 1862. g. 13. janvāris) mantoja no tēva Kurzemē Grenchofu un Annenhofu, Latgalē – Krāslavu, Izbellinu, Krasnolenku un Balticu. Līdz 1830. gadam vadīja Dinaburgas skolu padomi, bija aktīvs sabiedriskais darbinieks. Kopā ar kaimiņu muižu īpašniekiem izstrādāja „Nolikumu par zemnieku stāvokļa reformas komitejas radīšanu”. Šo nolikumu atbalstīja Dagdas īpašnieks K. Buiņickis, grāfs Mols un Borhs.

Ādams Plāters interesējās par arheoloģiju, vēsturi, dabaszinātni. Zinātniskus rakstus regulāri publicēja „Pēterburgas Mēnešrakstā” (1836., 1837.), kā arī Dagdas muižnieka K. Buiņicka izdevumā „Rubon” (1842). Nozīmīgāko darbu vidū jāmin A. Plātera apcere par Daugavas senā nosaukuma izcelšanos un nozīmi. A. Plātera spalvai pieder darbs „Dinaburgas hronoloģiskā vēsture”, „Par senkapiem un atklātām senlietām Polijas Inflantijā”, „Vēsturiski arheoloģiskie pētījumi par to, kādas ciltis dzīvojušas Inflantijā un citās Baltijas provincēs”. Ādams rakstīja arī dzeju un bija daudzu tā laika progresīvu biedrību loceklis, rūpējās par Krāslavas bibliotēku un tur iekārtoja novada senlietu muzeju. 1829. g. grāfs atdeva bibliotēkas ēku apriņķa skolas (dib.1814. g.) vajadzībām. 1840. g. grāfs Ādams atdod pareizticīgo baznīcas būvniecībai vairākas tirgotavas Krāslavas tirgus laukumā. Viņa laikā notiek parka un pils rekonstrukcija.

1852. gadā Krāslavā ir 3 030 iedzīvotāju, 389 dzīvojamās mājas (32 mūra), rātsnams, iebraucamā vieta, 80 tirgotavas, 2 ādas apstrādes rūpnīcas, krāsns podiņu rūpnīca.

Ādama un Ludvikas (Grabovskas) Plāteru ģimenē bija 9 bērni – 5 meitas un 4 dēli.

1862. gadā Krāslavu manto Ādama dēls Edvards Jans Ādams (1826. g. 4. novembris Krāslavā - 1865. g. 20. aprīlis Vīsbādene, Vācija). 1860. gadā Krāslavas muižai pieder 4935 desetīnas zemes (bez mežiem un ūdeņiem) un 1693 zemnieki. Edvardam un viņa sievai Stefānijai Markoni Plāterei (1841-1927) ir 4 bērni — 2 dēli un 2 meitas. Trīs no viņiem mirst bērnībā. Grāfs Edvards nomira 1865. gadā Vīsbādenē pēc ilgstošas slimības 39 gadu vecumā.

1865. gadā Krāslavu manto viņa trīsgadīgā meita Marija Stefanija Anna Franciska (1862. g. 26. oktobris - 1947. g. 12. decembris). Līdz pat Marijas precībām Krāslavas īpašumus pārvaldīja viņas aizbildnis grāfs Jevgeņijs, kurš saimniecības lietām veltīja gauži maz uzmanības. Grāfs Jevgeņijs bija reliģiozs cilvēks, tādēļ ļoti daudz laika pavadīja baznīcā un dažādos labdarības pasākumos. Bet galvenais viņa uzdevums bija atrast Marijai līgavaini no Broel Plāteru dzimtas. Jaunā grāfiene Marija bija spiesta apprecēties ar savu radinieku, jo pēc dzimtas tradīcijām Krāslavas īpašnieku uzvārds nedrīkstēja mainīties un visiem īpašumiem bija jāpaliek ģimenē.

1883. (1884.g.?) gadā Marija apprecējās ar savu piektās pakāpes brālēnu Gustavu Plāteru (1849-1923). Toreiz Marijai bija 21 gads. Viņa bija piemīlīga, bagāta līgava un precinieku no kaimiņu muižām netrūka.

Gustavs un Marija bija pēdējie Krāslavas īpašnieki. Grāfam Gustavam ātrā laikā izdevās atjaunot panīkušo īpašumu. Pēc izglītības inženieris, neapšaubāmi viņš bija labs saimnieks un komersants. Viņš palielināja apstrādājamās zemes platību no 135 līdz 400 desetīnām, turēja fazānu fermu (ap 500 putniem). 20. gadsimta sākumā Krievijas ministrs P. Vanovskis piedāvāja Krāslavas īpašniekiem pārdot muižu par diviem miljoniem zelta rubļu, bet viņi atteicās. Ar grāfa Gustava gādību 1912. gadā Krāslavā sāka strādāt neliela elektrostacija. 1914. g. Krāslavā dzīvo 10 500 iedzīvotāji. Tuvojoties 1. pasaules kara frontei, 1916. g. daudz vērtīgu mantu grāfi aizsūtīja uz Pēterburgu, kur tās arī pazuda. 1917. g. apstākļi piespieda grāfus doties prom no Krāslavas uz Spāniju.

Pēc valsts zemes reformas Marijai Plāterei piederēja tikai 52 hektāri zemes un nekustamais īpašums Krāslavas centrā. Viņa to pārdeva un aizbrauca uz Madridi. Tur dzīvoja vienkāršajā dzīvoklī Barbjeri ielā 18, 2. stāvā. Pēdējo reizi grāfiene Marija bija atbraukusi uz Krāslavu 1928. gadā, kad dzimtas rezidencē jau bija izvietota Krāslavas valsts ģimnāzija. Kas zina, ko viņa pārdzīvoja tajā mirkli, bet apkārt jau rosījās cita dzīve.

Grāfs Gustavs nomira Rīgā 1923. gadā, apglabāts Miķeļa kapos bet Marija Madridē 1947. gadā, apglabāta Almudenas kapsētā. Gustavam un Marijai nebija mantinieku.

Tāda bija Krāslavas grāfu Broel Plāteru dzimtas vēsture laikmetu griežos. Daudz spožuma un posta tā pieredzēja gadsimtu gaitā, tomēr grāfu lielais ieguldījums Latgales kultūrā, izglītībā, saimnieciskajā darbībā saglabāsies tautas atmiņā.

Alla Lomanovska,
Krāslavas novada muzeja galvenā krājuma glabātāja
Foto no muzeja arhīva