Jura Rogas foto
Pievienots: 06.11.2017
Mūzikas instrumentu meistars Aleksandrs Maijers ir dzimis Krāslavā, taču pēc dažiem gadiem vecāki apmetās uz dzīvi Dekšārēs (Viļānu novads). Viņa tēvs ir radiotehniķis, māte – skolotāja, bet vectēvs bija kalējs, kurš labi spēlēja agrāk ļoti izplatīto septiņu stīgu ģitāru. Katrs no viņiem ir spēlējis savu svarīgu lomu bērna izaugsmē. Izglītību Aleksandrs ieguva Viļānu vidusskolā un uzsāka studijas Rīgas Tehniskajā universitātē Elektronikas un telekomunikāciju fakultātē. Jaunietim patika darboties ar lodāmuru un pirkstiem, bet universitātē viņu gaidīja pavisam cits - teorija. Par laimi, izglītības iestādes vadība saprata, ka ir tādi cilvēki, kuriem praktiskā daļa patīk vairāk par teoriju, un atvēra eksperimentālu koledžas grupu, kuru Aleksandrs sekmīgi pabeidza. Tieši studiju gados notika nozīmīgs pavērsiens jaunieša dzīvē.
- Jau skolas gados iemīlēju mūziku, divus gadus nomācījos Viļānu Mūzikas skolas akordeona klasē, diemžēl nepabeidzu. Universitātē pašmācības ceļā apguvu mutes ermoņikas, ģitāru un blokflautu, kuru mācījos, spēlējot „Bītlu” mūziku. Iemācījies blokflautu, iedomājos, ka varu spēlēt uz ielas, kur iepazinos ar citiem muzikantiem, ar kuriem pēc tam ilgāku laiku sadarbojāmies.
- Vai viegli bija doties spēlēt uz ielas?
- Nē, vajadzēja uzdrošināties. Tiesa, man tas nebija izmisuma solis - vienkārši patika muzicēt un šķita, ka daru to labi. Tas arī deva lielu dzīves pieredzi, turklāt varēja arī nopelnīt. Pat aizgāju no darba bibliotēkā, jo spēlējot varēja nopelnīt vairāk. Bija pagājušā gadsimta 90. gadu sākums, Rīgā bija daudz ielu muzikantu. Es spēlēju Zviedru vārtos - tur ļoti labi skanēja! Jā, bija cilvēki, kuri nāca klāt un mudināja sameklēt nopietnu darbu. Gadījās, ka kāds no tuvējo biroju darbiniekiem palūdza: „Ejiet puiši citur spēlēt…” Man jau šķita, ka spēlējam skaisti, bet acīmredzot visu dienu to klausīties citiem apnika.
- Kā izvērsās muzikālā sadarbība ar jaunajiem draugiem?
- Viņiem jau bija sava grupa „M. JUG”, kurā uzaicināja spēlēt arī mani. Laikam ejot, „M. JUG” pārtapa citā grupā – „Lucius”, kas jau bija pazīstamāks kolektīvs. Kā mūziķis esmu piedalījies grupas albuma „Porcelāna šūpoles” izdošanā. Ilglaicīgākā sadarbība bija ar grupu „Oroboro”. Tika izdoti albumi „Oroboro” un „Pasaules pasakas”. Krāslavā sadarbojos ar grupu „Ze Laika Pareģotāji”, mums ir izveidots albums, bet nav izdots – izmantojam savām vajadzībām. Ir ierakstīts videoklips, kuru var noskatīties internetā. Grupas skaņdarbus atskaņo Radio „NABA”. Ar šo grupu esam bijuši dažos Latvijas mūzikas festivālos.
- Nepaliki Rīgā, kā tad aizķēries Krāslavā?
- Rīgā satiku meiteni Ingu no Krāslavas, apprecējāmies un pārbraucām uz viņas dzimteni. Nebija grūti, man vienmēr ir patikusi Krāslava. Maniem vecākiem šeit bija paziņas, šad tad ciemojāmies. Krāslavā esmu nodzīvojis ilgus gadus, nedomāju kaut kad doties projām. Bet nekad nevar zināt - pasaule mainīga. Lūk, mani vecāki ir pārcēlušies uz Vāciju – tēva etnisko dzimteni. Es gan turp netaisos, varbūt sadzīves ziņā Vācija situācija labāka, bet - katram savs.
Sieva ir mājamatniece, kopā ar mani izgatavo tautas mūzikas instrumentus, un mēs viens otru papildinām ar zināšanām šajā jomā. Meita Gunta apgūst komunikācijas zinības Latvijas Universitātē. Abām patīk mūzika un labi sanāk spēlēt, bet ne meitai, ne mātei muzicēšana nav primārā.
- Tavs vārds cilvēkiem viennozīmīgi saistās arī ar tautas mūzikas instrumentu darinātāju…
- Dzīvojot Rīgā, ar interesi apstaigāju mūzikas instrumentu veikalus. Šo to arī nopirku, bet trūka līdzekļu, lai nopirktu visu to, ko sirds kāro. Sāku pētīt mūzikas instrumentu uzbūvi, un šķita, ka šis tas ir sataisāms paša rokām. Sāku ar vienkāršāko – meistaroju dažādas perkusijas (grabināmie instrumenti) un stabules. Iepazinos ar mūziķu aprindās labi pazīstamo tautas mūzikas instrumentu darinātāju Māri Jansonu, kurš mani konsultēja mūzikas instrumentu izgatavošanā. Tā tas viss aizgāja, sāku izgatavot arī māla svilpavniekus un vargānus. Pašam sirdij tuvākas stabules, kuras 20 gadu laikā esmu izgatavojis visvairāk.
- Tik vienkārši, bez kādām īpašām zināšanām?
- Jā, agrāk to taču gani darīja! Viņiem arī nebija muzikālas izglītības, bet bija nosacīti brīvs laiks, kurā kaut ko varēja meistarot, vienlaikus pieskatot lopus. Man patīk iegūt dažādas skaņas - ieraugu cauruli, uzreiz rodas jaunas idejas, ko ar to paveikt. Vienmēr patika apzināt materiālu tehnoloģiskās apstrādes iespējas, kaut ko izgudrot, izdomāt un izgatavot paša rokām – tas veicināja interesi radīt pašam savus mūzikas instrumentus. Protams, tikai ar gana nazīti neko daudz nepaveiksi, vajadzīgi dažādi materiālu apstrādes instrumenti, arī instrumentu skaņošanas ierīce ir nepieciešama, lai tos precīzi noskaņotu. Latvijā daudz muzikantu un folkloras kopu, kas lūdz izgatavot tautas mūzikas instrumentus.
- Kādu materiālu izmanto saviem instrumentiem?
- Der niedres, koks, māls, saulespuķes, kokosrieksti, valrieksti, pat latvānis. Ar to gan jokot nevar – var iegūt ķīmiskus apdegumus. Prātīgi darbojoties, no tā var izgatavot lietuskoku. Nepieciešams dobs stumbrs, kurā saber mazas adatiņas, sēklas, un, to grozot, iegūst skaņas, kas līdzīgas lietus šalkām. Izmantoju arī diezgan netradicionālus materiālus, sākot no plastmasas caurulēm, beidzot ar dažādiem sīkumiem, kas iegādāti saimniecības preču veikalos.
Šobrīd darinu metālplākšņu instrumentus ar rezonatoriem no celtniecības plāksnēm. Metalafona tipa instrumenti skanot rada meditatīvu noskaņu.
- Kādas vēl skaņas var iegūt?
- Vēja šalkoņu, jūras viļņošanos, suņa rejas, putnu treļļus - ir daudz skaņu. Var iegūt arī spocīgu skaņu, kas biedē. Reizēm izmantoju elektroniskas skaņas.
- Mūspusē ierasto tautas mūzikas instrumentu vietā tavās rokās arvien biežāk redzam kaut kādus svešus un īpatnējus veidojumus…
- Kā jau sacīju, ļoti patīk daždažādas skaņas, un man izveidojusies vairāk nekā 100 skaņu rīku kolekcija. Kaut ko atved draugi, kuri apceļo eksotiskas zemes, piemēram, no Indijas, Ķīnas, Latīņamerikas (Bolīvijas) un citurienes. Šo to mamma nopērk krāmu tirgū Vācijā, kur gadās ļoti interesanti eksemplāri. Pats šo to nopērku. Es spēlēju šos instrumentus, skaidrs, ka visus vienā dienā nevar apgūt. Nepareizi ir uzskatīt, ka es spēlēju tieši tradicionālu tautas mūziku, patiesībā to, ko es spēlēju, varētu definēt kā eksperimentālu mūziku ar etnomūzikas elementiem.
Var pilnveidoties visu mūžu. Arī instrumentu izgatavošanā ir lietas, kuras es vēl nezinu, un secinu, ka var šo to labāk paveikt. Reizēm pārtaisu pat tos instrumentus, kurus man atved no citām valstīm, jo uzskatu, ka tieši manām vajadzībām šis tas neder un vajag uzlabot. Gadās, ka pamatīgi jāpārtaisa.
- Tu esi vadījis vairākas instrumentu izgatavošanas un spēles meistardarbnīcas. Kā tev iepatikās skolotāja loma?
- Ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu mācīju skolu bērniem izgatavot mūzikas instrumentus no dabas materiāliem. Dalīties savās prasmēs mani aicināja uz folkloras nometnēm Latvijā, vienreiz biju arī Īrijā. Notika arī meistarklases pieaugušajiem, tostarp arī festivāla „Baltica” ietvaros.
Mācīju ne tikai mūzikas instrumentu izgatavošanu, nedaudz arī spēlēšanu. Tās pārsvarā bija praktiskās nodarbības, kurās cilvēki darbojas paši. Pat ja es tikai atrādu savus instrumentus, beigās atvēlu laiku, lai interesenti var padarboties paši. Šīs nodarbības ļoti patīk pensionāriem, viņi atceras instrumentus, kurus spēlējuši savā bērnībā un jaunībā. Man ir ļoti patīkami, ka redzu bērnus, kuri nopietni interesējas par šiem instrumentiem. Varbūt būšu iedevis viņiem kādu noderīgu impulsu turpmākai dzīvei. Ir paziņa, kurš dzīvo Pēterburgā un katru vasaru apciemo radus netālu no Krāslavas. Vairākus gadus paretam satikāmies, viņš apguva manu pieredzi, mājas izgatavoja instrumentus un pašlaik mācās skaņu režiju. Tomēr pastāvīgi par skolotāju nestrādātu, tas nav mans lauciņš.
- Pats esi apsvēris domu par muzikālo izglītību?
- Šad tad kādu teorijas grāmatu pašķirstu, bet manā nodarbē tas nav tik ļoti nepieciešams. Grūtāk ir, kad uz sadarbību aicina muzikāli augsta līmeņa kolektīvs, bet līdz šim tiku galā. Tikai notis man neko nedod, man daudz svarīgāka ir tieši melodija. Ja kāds grib sadarboties, es vienmēr lūdzu iedot paklausīties ieskaņotu materiālu. Lielāks gandarījums ir spēlēt tad, ja konkrētais pasākums vai konkrētās mākslas izstādes darbi mani uzrunā personīgi. Starp citu, man ir nācies atteikties no dažiem piedāvājumiem muzicēt, pat visai dāsniem piedāvājumiem, jo sapratu, ka tur nejutīšos labi, būšu ne savā ādā. Es vienmēr cenšos pabrīdināt pasūtītāju, kāda satura mūziku spēlēju, lai gan pārsvarā cilvēki zina, ko un kā spēlēju.
- Paldies par interviju!
Juris Roga
Autora foto
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 | 13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 |
26 |
27 | 28 | 29 | 30 |