Skolotājas Janīnas Gekišas piemiņai

Pievienots: 01.02.2023

Ir pagājuši 5 gadi, kopš mūsu vidū nav ilggadējās Krāslavas ģimnāzijas muzeja vadītājas Janīnas Gekišas. Pirms skolas 100 gadu jubilejas pārlapojot materiālu klāstu, ko atstājusi šī nenogurstošā novada vēstures pētniece, var tikai pabrīnīties, ko paguvis veikt cilvēks, kas darbojies ar aizrautību un degsmi savā darbības laukā.

To, ka tas ir bijis Janīnas Gekišas sirdsdarbs, liecina viņas pašas vārdi: „Katram cilvēkam ir sava laimes formula, tikai jāatrod atslēga uz to. Esmu pateicīga liktenim, ka šo atslēgu esmu atradusi caur darbu. Esmu sevi pilnveidojusi, veicot pētniecisko darbu, kontaktējusies ar izciliem cilvēkiem, iepazīstot pirmskara audzēkņu likteņus”. („Ezerzeme” 10.02.2015.)

Novadpētniecības darbu nav iespējams veikt bez mīlestības uz dzimto zemi, tās cilvēkiem. Varbūt šo mīlestību ieaudzināja vecāki dzimtā Robežnieku pagasta Pleiku sādžā, par kuru skolotāja raksta trīs rakstu sērijā laikrakstā „Ezerzeme” 2013. g. „Kādu es atceros savu dzimto Pleiku sādžu”. Varbūt tas bija Indras vidusskolas kolektīvs, kuru skolotāja absolvēja tālajā 1950. gadā. Varbūt doma pētīt savas dzimtās puses vēsturi radās, uzsākot skolotājas darba gaitas 1952. gadā tolaik Krāslavas 1. vidusskolā. Kas lai to zina?

Pavisam skaidri zināms, ka vēstures pētniecības darbam skolotāja pievērsās 1964. gadā, kad 34 gadu vecumā viņai uzticēja vadīt skolā „Draudzības pulciņu”, kura uzdevums bija ievākt vēsturisko informāciju par pilsētu. Materiāli krājās, radās vajadzība tos sakārtot telpā, attiecīgi noformēt. Tā kā pilsētā muzeja nebija, tad skolotājas savāktie materiāli par novadu un novadniekiem tika atzīti par vērā ņemamiem, lai 1970. gadā Krāslavas rajona padome pieņemtu lēmumu par skolas muzeja izveidi.

Uz Krāslavas 1. vidusskolas muzeja pamatfonda bāzes 1982. gadā Krāslavā tika atklāts Mākslas un vēstures muzejs, kas pavisam nesen nosvinēja 40-to pastāvēšanas gadadienu. Pētniecības gēns tika nodots arī dēlam Valdemāram Gekišam, kas turpina vēstures izpētes darbu šī muzeja direktora amatā.

Novadpētniecība skolotājai kļuva par otru profesiju. Šajos ilgajos darba gados bija apzināti daudzu cilvēku likteņi, kopā ar skolēniem izstrādāti pētnieciskie darbi par nozīmīgiem notikumiem novadā un pilsētā.

Skolotāja strādāja, ne tikai apkopojot savas skolas vēsturi, bet arī sistematizējot un pētot novada skolu vēsturi. Tika savākts bagātīgs materiālu klāsts, tāpēc radās doma apkopot to grāmatā. Tika izveidota redkolēģija un skolotājas Janīnas Gekišas vadībā tika veikts darbs pie grāmatas veidošanas. Ar tā laika rajona izglītības nodaļas vadītāja Stanislava Leikuča atbalstu 1996. gadā tika izdota grāmata „Krāslavas rajona skolu vēsture”.

Sešu gadu garumā skolotāja vadīja republikas virtuālās enciklopēdijas projektu, izveidojot 59 aprakstus dažādās nominācijās par mūsu novadniekiem.

Sava darba gados skolotāja tika izveidojusi vairākus bukletus par skolu, skolas direktoriem, novada dievnamiem, pagastiem. Laikraksta „Ezerzeme“ arhīva materiālos skolotājas vārds skan 42 reizes.

Nenogurstošajai novadpētniecei ir izdotas trīs grāmatas par skolas vēsturi: „Atmiņu gaisma pāri gadiem”, „Skola, tevī ieausts rīta spožums”, „Mēs vienmēr esam pusceļā uz tevi”.

Skolotāja bija nodibinājusi sakarus ar simtiem absolventu gan Latvijā, gan citās valstīs un kontinentos, kā rezultātā pēc PSRS sabrukuma uz skolas pastu sāka plūst neskaitāmas vēstules no bijušajiem skolēniem, kas bija emigrējuši uz ārzemēm.

Skolotājai izdevās nodibināt kontaktus ar dzejnieku Valdi Grantu – Krāslavieti, kurš 1991. gadā iedibināja ikgadējo stipendiju skolēniem un studentiem par sasniegumiem mācībās, sportā, pašdarbībā un sabiedriskajā dzīvē, viņa dzeju skolas absolventi pārvērta skaistā dziesmā, kas sākas ar vārdiem „Tā kā šķemba manā sirdī…”.

Pateicoties skolotājai Janīnai Gekišai, bijušais skolas audzēknis Juris Georgs Kociņš no Austrālijas skolai novēlēja līdzekļus, līdz ar to skolā tika nodibināts stipendiju fonds absolventiem - studentiem, un tika atbalstīti projekti skolas materiāli tehniskās bāzes papildināšanai. Fonds pastāvēja no 1996. gada līdz 2012. gadam.

J. Gekišas nenogurstošais darbs 2009. gadā vainagojās ar valsts augstāko apbalvojumu – Atzinības krustu un Atzinības krusta diplomu par nopelniem Latvijas valsts labā.

Katrai skolas jubilejai skolotāja gatavoja runu, tā tika gatavota arī 95. jubilejai, taču to viņai vairs neizdevās nolasīt, jo J. Gekišas mūžs aprāvās 2018. gada 17. janvārī. Kādu fragmentu no tās mēs noteikti dzirdēsim skolas 100 gadu jubilejā, jo skolotājas manuskripti ir saglabājušies.

Skolotāja teica: „Es neeju uz skolu pēc mīlestības, man svarīgs darbs.” Taču mīlestības caurstrāvots bija viss viņas mūžs - uz zemi, cilvēkiem, mums ar jums. Atskatoties uz to, šķiet, ļoti svarīgi, lai skolotājas novadpētnieces Janīnas Gekišas savāktais tiktu saglabāts tam piemērotos apstākļos un ar laiku digitalizēts.

Inga Makņa,
skolas muzeja vadītāja
Raksta tapšanā izmantoti laikraksta „Ezerzeme” un informatīvā izdevuma „Krāslavas Vēstis” materiāli.
Foto no skolas arhīva