Mīli, ko dari, un dari, ko mīli!

Pievienots: 02.04.2019

Kopš 2018./2019. mācību gada sākuma Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas teritoriālās struktūrvienības izglītības metodiķe ir krāslaviete Larisa Rukmane. Savulaik viņa pabeigusi Krāslavas Varavīksnes vidusskolu, pēc tam apguva angļu valodas skolotājas profesiju Daugavpils Universitātē. Trīs gadus nostrādāja par skolotāju 5.-9. klasēs Daugavpils Saskaņas pamatskolā (bijusī Eksperimentālā pamatskola), turpmākos 16 gadus Krāslavas pamatskolā par direktores vietnieci mācību darbā un angļu valodas skolotāju.

- Kāpēc nolēmāt pāriet darbā profesionālajā izglītības iestādē?

- Man tika izteikts piedāvājums, kas sakrita ar manu vēlmi pēc pārmaiņām. Pārmaiņas - tas būs īstais vārds. Es esmu ļoti pateicīga pamatskolas kolektīvam par lielo devumu manā izaugsmē. Daudz pieredzējušie un gados vecākie skolotāji, kuri uzreiz nonāca manā kontrolē, gods un cieņa, vienmēr mani atbalstīja, palīdzēja un es jutos pilnvērtīga, lai gan biju pavisam jauna un „zaļa”. Pagaidām ar pamatskolu visas saites neesmu sarāvusi – amatu savietošanas kārtībā esmu angļu valodas skolotāja 7.-9. klasēs. Es sev līdzi ņemu tikai to labāko pieredzi - no Daugavpils Saskaņas pamatskolas uz Krāslavas pamatskolu, no pamatskolas uz RVT Krāslavas filiāli - un mēģinu vislabāko ieviest jaunajā vietā. Mans dzīves moto ir - mīli, ko dari, un dari, ko mīli!

- Kā izvēlējaties skolotājas profesiju?

- Tehnikuma Krāslavas struktūrvienībā mācās meitene, kura plāno turpināt studijas augstskolā – grib kļūt par vēstures skolotāju. Arī es sākotnēji sapņoju par pavisam citu profesiju – gribēju apgūt izmeklētājas profesiju. Tā bija manis pašas izvēle, kas izdarīta ne vecāku, ne radu, ne draugu vai kāda cita iespaidā. Lai piepildītu sapni, braucu uz pirmsiestāšanās kursiem Latvijas Universitātē. Ievajadzējās konsultāciju no vēstures skolotājas Romualdas Mikucskas, kurai pastāstīju, kādu profesiju plānoju apgūt. Tad viņa man izstāstīja, ko īstenībā nozīmē strādāt par izmeklētāju. Izstāstīja tik reālistiski, ka es sāku nopietni aizdomāties, vai es spēšu darbā skatīties uz to, ko citi cilvēki neredz un pat nespēj iztēloties? Sāku šaubīties, un viss mainījās.

No 3.-12. klasei skolā mācījos vācu valodu, bet 10. klasē izvēlējos apgūt angļu valodu kā otro svešvalodu, kas man ļoti iepatikās. Pirmais neizdzēšamais iespaids no priekšmeta, no skolotājas Jeļenas Klimovas, kura man mācīja šo valodu, nospēlēja lielu lomu tajā, ka kļuvu angļu valodas skolotāja un iemīlēju šo profesiju. Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus Daugavpils Universitātē, lai mācītos par vācu, angļu un Latvijas kultūras vēstures skolotāju. Laikam ritot izvērtēju, ka labāk studijas veltīt tikai angļu valodai un nekad to nav nācies nožēlot. Lai gan dziļi sirdī izmeklētājas dzirkstelīte nav nodzisusi.

- Interesanti būtu uzzināt, kā vērtējat mūsdienu jauniešu angļu valodas zināšanas?

- Klase no klases atšķiras, bet kopumā angļu valoda ļoti labi padodas zēniem, un tam ir izskaidrojums, kas pamatā saistīts ar datorspēlēm angļu valodā. Mums, pieaugušajiem, bērniem ir jāsaka, ka pavadīt daudz laika pie datora un viedierīču ekrāniem nav īsti labi. Bet dzīve rāda, ka kontroldarbos un diktātos ļoti daudzi zēni angļu vārdus apguvuši no tiešsaistes datorspēlēm. Aizpērn man bija klase, kurā mācījās tikai zēni, un tajā tas ļoti izpaudās. Savukārt meitenes angļu valodu apgūst, lielākoties ar centību. Bērni datorspēlēs veido čatu, savstarpēji sarakstās, un tur nav gramatiski pareizi veidotu teikumu, bet vārdu apjoms gan ir liels. Skolotāja pienākums ir iemācīt visu strukturēt, lai skolēns spēj gramatiski pareizi izveidot teikumu.

Saviem skolēniem cenšos sameklēt internetā saites, lai viņi labāk sagatavotos kontroldarbam. Ja ir laiks, piemeklēju arī dziesmas, jo tajās dzird jaunus vārdus un rodas vēlme uzzināt ko vairāk. Kabinetā man ir grāmatas, piedāvāju arī lasīt, taču novērojumi liecina, ka skolēniem nav liela vēlme lasīt grāmatas. Līdz ar to mums arī jāpielāgojas, jo galvenais ir iemācīt valodu.

Stāstus, ka valodas dzīvē būs nepieciešamas, 7.-9. klašu skolēni uztver kā moralizēšanu no skolotāju puses. Jāmeklē citi ceļi, lai mūs sadzird. Bet ir bērni, kuri jau arī šajā vecumā ļoti motivēti un plāno mācības kādā augstskolā, kur angļu valoda būs nepieciešama.

Starp citu, nesen RVT Krāslavas struktūrvienības pasniedzēji un skolēni piedalījās lielākajā Lietuvas izglītības izstādē „Studijos 2019“ Viļņā. Tehnikuma pasniedzējs Māris Ločmelis stāstīja, ka audzēknis, kuram vajadzēja pastāstīt vairāk par savu prezentāciju lietuviešiem, pats saprata, ka ir jāmācās valoda, un tad visi ceļi būs atvērti. Te man vairs nav, ko piebilst.

- Skolēni tic, ka angļu valodas zināšanu pietiek, lai apceļotu pasauli?

- Tas ir mīts. Tāpat, kā kādu citu populāru svešvalodu nezina visā pasaulē, tāpat arī angļu valodu nezina katrs pretimnācējs. Jāņem vērā arī citi aspekti, piemēram, Francijā jaunatne runā angliski, bet vēsturiskais Anglijas un Francijas karš ir atstājis savu nospiedumu, tālab ir cilvēki, kuri izvairās runāt angliski.

Vairāku valodu zināšanas attīsta cilvēku, ja ir iespēja iemācīties ko jaunu, tā jāizmanto. Arī skolēni var būt paraugs mums, pieaugušajiem. Kad atklāju, ka kāda skolniece pašmācības ceļā apgūst norvēģu un spāņu valodu, tad es aizdomājos - kā tā, skolēns dienā mācās, cītīgi pilda mājas darbus, piedalās sabiedriskajā dzīvē un atrod laiku valodām?! Viens piemērs, kas rāda, ka arī pieaugušajiem ir ko mācīties no bērniem, tikai pieaugušais ne vienmēr spēj pieņemt, atzīt šo patiesību. Skolotājam it sevišķi jāiet līdzi laikam, jāmēģina ieraudzīt un saprast bērnu intereses un pašam jābūt attīstītam visas jomās. Tad tu būsi interesants saviem skolēniem un audzēkņiem.

- Vai pastāv liela atšķirība starp skolēniem lielpilsētā un mazpilsētā?

- Tas, ko lasām un dzirdam medijos par lielpilsētu skolām, dažreiz šokē. Es vienmēr saku, ka ar mūsu bērniem var strādāt, ar viņiem visu var sarunāt, viņi spēj uzklausīt skolotājus, saprast vecākus, uztvert teikto normāli utt.

- Kā nopelns tas ir?

- Vislielākā loma ir ģimenei, jo bērni daudz ņem līdzi no ģimenes. Ja vecāki pauž negatīvu attieksmi pret skolu, skolotājiem, vispār pret pieaugušajiem, arī bērns to uzreiz uztver un dara tāpat. Ja ar skolēnu runā kā līdzīgs ar līdzīgu, mēģini paskaidrot, viss izdodas. Ja sarunā iesaistās kāds no vecākiem, tad tā saruna dažkārt ieiet pavisam citādāka gultnē. Krāslavas skolēni ir ļoti pozitīvi, ļoti radoši, galvenais strādāt ar viņiem tā, lai viņi redzētu, ka esi gatavs iet kopā ar viņiem, un taviem vārdiem obligāti jāsakrīt ar darbiem. Ja tu ko saki, tad jaunajam cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgi redzēt, ka tu pats dzīvo un dari tāpat, kā saki.

Tehnikuma audzēkņiem beidzies pusaudža vecums, un ir vēl vieglāk par kaut ko vienoties, nekā ar skolēnu pusaudzi. Ar gandarījumu atceros JAK spēli, kurā pēc Varavīksnes vidusskolas aicinājuma pēc gada pārtraukuma piedalījās arī RVT Krāslavas filiāles audzēkņi un izcīnīja pirmo vietu. Visu šo laiku no decembra līdz konkursam audzēkņi bija smagi strādājuši mēģinājumos, katru dienu bija uz vietas, un nebija nevienas reizes, lai kāds atteiktu skolotājai. Iniciatore bija talantīga un radoša krievu valodas skolotāja Žanna Drozdovska, bet viss bija ļoti atkarīgs no audzēkņiem, kuri šajā gadījumā bija kā vienots vesels un ģenerēja savas idejas, priekšlikumus.

Pie mums arī ļoti aktīvi strādā audzēkņu pašpārvalde, ko vada Agita Svarinska. Jaunieši vienmēr var nākt ar saviem priekšlikumiem, ko vēlas panākt un paveikt, apspriežam jautājumu pašpārvaldē, pēc tam iniciatīva tiek novadīta līdz citiem audzēkņiem un realizēta.

- Var sacīt, ka profesionāla izglītība Latvijā kļūst prestiža?

- Tas atkarīgs no mums, pieaugušajiem. Vēl arvien ir vecāki, kas tehnikuma vārdu izmanto kā bubuli un saka: „Nemācīsies skolā, iesi uz tehnikumu!” Ļoti gribētos, lai tā vairs neizsakās, jo realitāte ir cita, bet vēl joprojām sastopamies ar padomju laiku domāšanas paliekām.

Ļoti gribas, lai vecāki apmeklē atvērto durvju dienas maijā, lai savām acīm paskatās, ar ko dzīvo tehnikums, kas un kā notiek, nevis vadās dzīvē pēc sarunām pilsētā un apkārtnē. Tikai tad, kad pats biji klāt, apskatījies, novērtēji, tu vari izdarīt objektīvus secinājumus. RVT Krāslavas struktūrvienības prestižs ir augsts, un mēs esam gatavi to pierādīt vecākiem jebkurā laikā. Šeit trešajā kursā satieku bijušos Krāslavas pamatskolas skolēnus, kuru sekmes bija septiņas un vairāk balles. Ļoti apzinīgi, izpalīdzīgi un labi bērni. Mūsu tehnikumā mācās arī divi audzēkņi no Daugavpils centra vidusskolas. Cik zinu, viņu izvēle bija pārdomāta, nevis nejauša.

Arī tas pierāda, ka RVT Krāslavas struktūrvienība ir vieta, kurp vērts iet mācīties. Protams, nevar ieslīkt pašapmierinātībā un domāt, ka esam labākie – par attīstību jādomā katru dienu.  

- Varbūt dažreiz mēs paši sevi nenovērtējam...

- Kad pirms 7-8 gadiem mans krustdēls devās uz RVT, es pati sacīju, ka vajadzētu pabeigt vidusskolu. Viņš iebilda: „Nē, pa to laiku man būs gan vidusskolas izglītība, gan profesija!” RVT absolventiem, kā katram vidusskolas skolēnam ir iespēja iestāties jebkurā augstskolā un sekmīgi to pabeigt.

Es nebaidos ieteikt vecākiem apsvērt domu par labu arodskolu vai tehnikumu, kurā bērns iegūs ne tikai vidusskolas izglītību, bet arī noderīgu profesiju. Gadās vecāki, kuri saka: „Viņš vēl mazs, nav gatavs dzīvei, pamācīsies trīs gadus vidusskolā, būs prātīgāks...” Bet īstenībā profesijas apguve palīdz ātrāk nobriest. Mans bijušais skolēns Arkādijs Vasiļjevs pēc 9. klases aizgāja mācīties uz RVT. Šobrīd viņam tikai 24-25 gadi, bet jau trīs profesijas: tehnikumā apguva kokapstrādi, pēc tam Rēzeknē apguva robežsarga profesiju un kinologa profesiju. Un neviens viņam neliedz turpināt studijas kādā augstskolā Rīgā, ja būs tāda vēlme.

Galu galā, ja arī jaunietis nākotnē izdomās apgūt citu profesiju, katram zēnam un meitenei tehnikumā iegūtās zināšanas nenāks par sliktu ikdienā. Ir taču jauki, ja pats vari izremontēt savu automašīnu, salabot mēbeles vai vēl ko. Tāpat arī meitenēm noderēs prasmes sašūt kleitu, svārkus, bikses, salabot apģērbu.

- Esmu dzirdējis, ka esat uz tehnoloģijām orientēta skolotāja. Kāds ir jūsu viedoklis par cilvēku bailēm no tehnoloģijām?

- Šīs bailes lielākoties piemīt gados vecākiem cilvēkiem, kurus vada sajūta, ka izdarīšu kaut ko nepareizi. Mani aizrauj tehnoloģijas visos veidos. Ļoti daudz skatos, lasu, interesējos, apmeklēju izstādes par 21 gadsimta tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Esmu sapratusi, ka patiesībā dzīvojam iepriekšējā gadsimtā, proti, neesam tik tehniski un tehnoloģiski izglītoti, kādiem mums būtu jābūt šajā laikmetā.

Es vienmēr meklēju tehnoloģijās risinājumus tam, kā atvieglot darbu skolotājam, mācības skolēnam, neuzdot nekam nederīgus uzdevumus, kas neveicina attīstību un izaugsmi.

- Paldies par interviju!

Juris Roga,
autora foto