Krāslavas pilsētas Sēlijas puse: Priedaine

Pievienots: 04.04.2023

2021. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma „Latviešu vēsturisko zemju likumu”. Likums uzliek par pienākumu valstij un pašvaldībām rūpēties par vēsturisko zemju identitātes saglabāšanu un attīstību. Likumā fiksēta pilsētu un pagastu piederība latviešu vēsturiskajām zemēm, kuras ir piecas – Vidzeme (tās daļa ir Rīga), Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Pēdējai piederīgas ir teritorijas Daugavas kreisajā krastā no Jaunjelgavas un Ērberģes līdz Varnavičiem un Robeždaugavai.

Daugava izsenis bija robeža starp ciltīm, valstīm, guberņām, apriņķiem. Ja Kaplavas un Varnaviču pusē, kas bija piederīgi Kurzemes guberņai, dzimtbūšanu atcēla jau 1817. gadā, tad otrā krastā esošā Latgalē tikai 1861. gadā. Bijušās Kurzemes hercogistes pusē bija cita likumdošana, citas saimniekošanas tradīcijas u. c.

Tagadējā Priedaine izveidojās uz Kaplavas muižas zemes 19. gs. vidū kā vasarnīcu ciems. Jau stipri agrāk šeit bija pārceltuve ar atbilstošu infrastruktūru. Tādēļ šo vietu tie, kuriem primāra bija pārceltuve, sauca par Pristaņu, bet tie, kuriem pirmajā vietā bija skaista ainava, svaigs gaiss un patīkama atpūta, šo vietu sauca par Engelsburgu.

Kad izveidojās neatkarīga Latvijas valsts, šai vietai tika izvēlēts latvisks un poētisks, bet vietējiem apstākļiem atbilstošs nosaukums – Priedaine¹.

Pirmajā pasaules karā pamatīgi cieta Kaplava un tās apkārtne, tādēļ starpkaru periodā Kaplavas pagasta valde un citas nozīmīgas iestādes bija Priedainē.

20. gs. 30. gados Priedaine kļuva par nozīmīgu klimatoloģisko un metereoloģisko pētījumu vietu.

1933. gadā Priedainē tika ierīkota Zemkopības ministrijas metereoloģiskā stacija. Mērījumu datus ziņoja uz Rīgu, kur tie tika publiskoti laika ziņās, izmantoti laika prognozēšanai, kā arī statistikai un pētniecībai. 1939. gada 1. jūlijā Priedaines paplašinātā un pilnveidotā metereoloģiskā stacija tika pārveidota par aktinometrisko staciju. „Ar Krāslavas pilsētas valdes gādību stacijā novietoti trīs jauni aparāti: dozimetrs – ultravioleto staru atzīmēšanai, aktinometrs – saules siltuma iedarbības noteikšanai un heliogrāfs – saules ilguma noteikšanai. Staciju bez atlīdzības vada skolotājs Pildegovičs. Viņš uzcēlis jaunu ēku, uz kuras jumta ierīkos fizisko observatoriju un novietos visus laika mērīšanas un vērošanas aparātus. Stacijas pārzinis savā dzīvoklī turklāt iekārtojis nelielu muzeju, kurā savācis daudz vēsturisku priekšmetu un plašu minerālu kolekciju. Viņa plašajā dzīvoklī visas mēbeles pagatavotas tikai ar naža un zāģa palīdzību”.²

Gan uz metereoloģisko staciju, gan aplūkot dzīvokli brauca daudzi ekskursanti. Sēlijā, Sventes pagastā dzimušais Ādolfs Pildegovičs³ „1926. gadā ar dzīvesbiedri Annu pārcēlās uz Kaplavas pagasta Priedaini”⁴, te strādāja par skolotāju. Nav brīnums, ka uz viņa kolekcijas pamata, izmantojot viņa zināšanas un entuziasmu, 1949. gadā darbu uzsāka Krāslavas novadpētniecības muzejs. Godinot šī cilvēka piemiņu, 2016. gada vasarā pie Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja tika atklāta piemiņas plāksne Ādolfam Pildegovičam.

Pēc Otrā pasaules kara vēl kādu laiku bija apriņķi⁵ un pagasti. 1947. gada 16. oktobrī Rīgā tika pieņemts lēmums Daugavpils apriņķi sadalīt divos – Daugavpils un Krāslavas apriņķos. Jaunizveidotajā Krāslavas apriņķī ietilpa arī Kaplavas pagasts. Krāslava vairs nebija formāli Daugavpils pakļautībā, tā kļuva par lielas, administratīvi patstāvīgas teritorijas centru.

Savu agrāko vasarnīcu ciematiņa slavu Priedaine nepazaudēja arī padomju laikos. Ja 30. gados no Daugavpils uz Priedaini gāja speciāli atpūtniekiem paredzēts autobusa maršruts, tad 70. un 80. gados Priedaini bija īpaši iemīļojuši atpūtnieki no Ļeņingradas.

Brauca uz šejieni arī tie, kuri kā tūristi bija nokļuvuši atpūtas bāzē Sauleskalnā. Ja tu tur dzīvojies kādu nedēļu, obligāti bija jāpiedalās kultūras pasākumos, no kuriem viens bija ekskursija uz Krāslavu. Pēc pilsētas iepazīšanas daudzi uz šejieni vēlāk ieradās privāti, kopā ar savām ģimenēm, bet mītnes īrēja verandu un priežu mikrorajonā, uz kurieni varēja nokļūt ar prāmi.

Valentīns Lukaševičs, kultūrvēsturnieks
Foto no autora personīgā arhīva