Profesija līdz spēku izsīkumam

Pievienots: 04.01.2016

Aktiera profesija ir ne vienas vien meitenes vai puiša sapnis skolas gados, bet retais to piepilda. Bet drīz mūsu pilsēta jau varēs lepoties ar savu aktrisi, jo krāslaviete Alise Danovska Latvijas Kultūras akadēmijā apgūst dramatiskā teātra aktiera mākslu un nesen tika nominēta „Spēlmaņu nakts” balvai par lomu izrādē „Tumsas vara” (Jaunais Rīgas teātris).
Studijas akadēmijā ilgst četrus gadus, Alisei šajā studiju programmā rit trešais gads, bet pirms tam viņa šajā akadēmijā gadu studēja kultūras teoriju un menedžmentu, jo dramatiskā teātra aktiera mākslas studentus akadēmija uzņem tikai ik pēc pāris gadiem. Alise ir augusi Krāslavā, apmeklēja pirmsskolas izglītības iestādes „Pīlādzītis” un „Pienenīte”, mācījās Krāslavas pamatskolā un Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Tālāk ceļš veda uz galvaspilsētu - Latvijas Kultūras akadēmiju.

- Kāpēc izvēlējies aktiermākslas studijas?

- 12. klasē sāku domāt, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas. Patiesībā izlemt palīdzēja skolas biedri. Mācoties Krāslavā, centos piedalīties gandrīz visur, kur vien varēja. Spēlēju arī skolas ludziņās. Daudzi izteica komplimentus un teica, ka man labi sanākot. Tas man lika aizdomāties par aktiera profesiju. Turklāt arī nezināju, ko citu es varētu studēt. Skolā īpaši padevās un patika latviešu valoda, literatūra, sports, mājturība, tehniskā grafika.

Atceros, kā mammai pateicu, ka gribētu studēt aktiermākslu, viņa pasmējās un teica: „Labi!” Mans lēmums viņai bija negaidīts, bet neiebilda. Sameklēju informāciju, kur Latvijā var apgūt šo profesiju, izlasīju, kāda ir studiju programma, ko tā piedāvā, kāds ir mācību process. Patika, ka ir gan teorētiskās, gan praktiskās nodarbības.

Gadā, kad pabeidzu ģimnāziju, akadēmijā aktierus neuzņēma, tāpēc gadu nogaidīju. Stājoties aktieros, bija jākārto nopietni iestājeksāmeni, kas notika četrās kārtās. Ar mani kopā stājās kādi 200 cilvēki, no kuriem uzņēma tikai 20, plus piecus topošos režisorus.

- Zinu vairākus jauniešus, kuriem profesijas izvēlē dominē nauda, nauda un vēlreiz nauda…

- Manuprāt, ja darīsi to, kas tev patīk, un visu savu enerģiju koncentrēsi tajā, tad var sasniegt labus rezultātus un arī nopelnīt. Es neizvēlējos studēt eksaktās zinātnes, jo zinu, ka ar to man ietu grūti un nevarētu rast stimulu mācībām. Lai gan vienu brīdi gribēju būt zobārste. Zobārsti mani iedvesmo.

- Toties šajā, kuru tagad mācies, šķiet, sokas ļoti labi. 2014. /2015. gada sezonā tiki nominēta „Spēlmaņu nakts” balvai par lomu  izrādē „Tumsas vara”. Cik izrādes jau bijušas?

- Kādas divdesmit „Tumsas varas” izrādes ir nospēlētas. Pirmizrāde notika pērnā gada septembrī. Režisors ir Gatis Šmits, kurš man bija pasniedzējs pirmajā kursā. Man ļoti patīk šī izrāde, lai gan tematika ir pasmaga – stāsts ir par 19. gadsimtā Krievijā dzīvojošu ģimeni, kas slīgst tumsonībā un melos.Tāpēc izrāde nav ļoti pieprasīta. Vairākums skatītāju tomēr dod priekšroku izklaidējoša rakstura darbiem.

- Vai vienmēr izdodas nospēlēt lomu vienādi?

- Nē, un tas ne vienmēr ir vajadzīgs, katra izrāde var atšķirties. Tā ir kā dzīvs organisms. Kad sāku spēlēt, es studēju otrajā kursā. Tagad esmu iemācījusies daudz jauna, to arī izmantoju praksē. Man ļoti nepatīk visu laiku darīt vienu un to pašu, un, ja izrādē, skolā vai dzīvē sāk palikt garlaicīgi, vienmēr atrodu ko jaunu.

- Kā izspied asaras, kad nākas raudāt? Liec lietā sīpolus?

- Kino varbūt ir tādi paņēmieni, bet uz skatuves tā, protams, nedara. Aktierim jābūt emocionālam un jūtīgam. Jāspēj iejusties konkrētajā situācijā, iztēloties sevi tajā. Jānotic tam, kas notiek uz skatuves. Bet vispār akadēmijā māca ar raudāšanu uz skatuves neaizrauties. Jāraud ir skatītājam, nevis aktierim.

- Aktieris pats izvēlas tērpus, jeb tev obligāti mugurā jāģērbj tas, ko pasaka?

- Parasti ir kostīmu mākslinieki, un tas ir viņu darbs. Protams, tiek uzklausītas arī aktieru domas, lai tērpā justos ērti un tas palīdzētu, nevis traucētu.

- Var sacīt, ka esi uzsākusi savu profesionālo karjeru. Tajā tu juties vīlusies, pārsteigta vai jūties ko jaunu ieguvusi. Kā ir?

- Runājot par izrādi „Tumsas vara”, man ārkārtīgi patika darba process, jo strādāt ar profesionāļiem vienmēr ir ļoti patīkami. Kā arī kolektīvs ir ļoti svarīgs. Un laba humora izjūta. Tad darbs ir tīrā izprieca. Grūtības sākās, kad beidzās mēģinājumi un izrāde tika spēlēta skatītājiem. Tad jāspēlē ir maksimāli labi un nevar atļauties haltūrēt. Kā jau minēju, „Tumsas vara” ir smags gabals, un, tā kā man nebija baigās pieredzes, sākumā bija ļoti grūti nospēlēt 5 dienas pēc kārtas, katru dienu pa izrādei. Likās, ka sabrukšu un domāju, kas tā par nenormālu profesiju. Bet tāpēc jau ir jāmācās, jāiedziļinās profesijā, jāapgūst dažādas tehnikas, lai sev nenodarītu pāri. Tad pat smaga izrāde ir tāds vakara prieciņš un gandarījums.

- Sabiedrības vienai daļai tomēr šķiet, ka aktieris ir viegla profesija. Kas gan tur, iznāci uz skatuves, paplātījies, un lieta darīta!

- Nu jā, daudzi iet mācīties ar tādu priekšstatu, ka būs viegli, bet teātris ir ļoti smags darbs. Kad ieraudzīju lekciju sarakstu, kurā nodarbības un lekcijas plānotas no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā un arī sestdienās, man tas šķita absurdi. Vēlāk sapratu, ka tas tā arī ir un jāmācās ļoti daudz un visu laiku. Aktiera profesija nav viegla. Ir jāstrādā ar sevi, jādisciplinē sevi, jāpēta cilvēki, jāiedziļinās viņu domāšanā, jāizprot viņu rīcību motīvi (jo tev uz skatuves ir jākļūst par citu cilvēku), jāmāk kritiski domāt, jāmāk analizēt lugas, jāstrādā ar savu balsi, kustībām, jābūt drosmīgam, jābūt trakam uz skatuves, protams, ja tu gribi, lai tas, ko tu dari, ir kvalitatīvi. Tas ļoti nogurdina, tāpēc jāmāk atslēgties un jāmāk atpūsties. Vispār, ja dzīvē māki daudz strādāt un labi atpūsties, tad tā ir ļoti laba kombinācija, jo uzskatu, ka bez darba dzīvē nekur nevar tikt.

- Tavuprāt, kas piesaista cilvēkus teātrim laikmetā, kad ir platekrāna kino, televīzija, video un daudz kas cits aizraujošs?

- Forma. Aktierspēle. Skatītājs redz, ka viss notiek uz vietas, viņa acu priekšā. Neko nevar pārfilmēt vai pārtaisīt. Skatītājs un aktieris ir šeit un tagad, tas viss ir dzīvs. Manuprāt, piesaista tieši tas, ka šajā laikmetā tas ir unikāli. Un, ja aktieri un režisori savu darbu veic profesionāli un asprātīgi, tad tas ir pat ļoti baudāmi.

- Ne reizi ir dzirdēts, ka Rīgā latgaliešiem ir grūtības ar pareizu izrunu latviešu valodā. Tas atstāj kādu iespaidu?

- Iestājpārbaudījumos daži no komisijas mani par to pakacināja, bet tas noteikti nav noteicošais faktors. Pirmajā gadā man un vēl divām meitenēm bija individuālās runas nodarbības, kur mums mācīja „pareizu” izrunu, jo aktierim tas noteikti ir jāmāk. Kursa biedri pirmajā gadā pazobojās par izrunu, bet tas nekad nebija ļauni, tāds draudzīgs jociņš. Bet vispār ir vienalga, vai esi no Latgales vai Kurzemes, galvenais, ka foršs cilvēks.

- Kāds cilvēks ir jaunā aktrise? Varbūt tava pieredze noderēs vidusskolniekiem, kuri pēc pusgada pametīs vecāku mājas un iekļausies studentu saimē?

- Dzīvojot Krāslavā, es daudz iemācījos, manuprāt, te tiešām var iegūt ļoti labi izglītību. Aizbraucot uz Rīgu, es par to arī pārliecinājos. Un tas ir jāizmanto.

Studējot es sapratu, ka ir daudz jāstrādā ar sevi. Jāsaprot, kas ir tavas vājās vietas, trūkumi un jāstrādā ar tiem, jāapzinās, kas ir tavi talanti un jāattīsta tie. Un jāmācās! Bet noteikti pa reizei arī ir jāiet ielās, jātiekās ar cilvēkiem, jāmācās veidot kontaktus (tas tiešām ir svarīgi), jāmācās izteikt un formulēt savu viedokli. Lai būtu spējīgam, man liekas, ir jāattīsta sevi pēc iespējas vairākās jomās. Vispār man apkārt ir ļoti daudz interesantu un spēcīgu cilvēku, no kuriem mācos un iedvesmojos.  

- Ko sacītu tiem, kuri sapņo par to vai citu profesiju, bet baidās kļūdīties?

- Nekad nevajag baidīties kļūdīties! Manuprāt, ir jādara tas, ko gribas, un tad viss sanāks.

- Kā aktieris tiek pie eksistences līdzekļiem?

- Ir maksimāli labi jāparāda sevi eksāmenos, jo uz tiem nāk režisori un tad copē studentus, skatās, ar kuriem gribētu strādāt. Tad var tikt kādā teātrī. Vēl ir kino, daudzi aktieri ir ļoti pieprasīti dažādu pasākumu vadīšanā (un Rīgā tas maksā ļoti labi), ierunā filmas, reklāmas. Var arī dibināt savu teātri.

- Varbūt notiek brīnums, un ar izrādi redzēsim tevi Krāslavā?

- Brīnumi notiek!

- Par kādu lomu pati sapņo?

- To man bieži jautā, bet īsti nav, jo man tiešām patīk visas lomas, ko spēlēju, ja nepatīk, tad izdaru tā, lai patiktu. Tagad strādājam pie Henrika Ibsena lugas „Leļļu nams”. Tajā galvenā varone ir Nora. Tā varētu būt viena no sapņu lomām.

- Studentes un aktrises dzīvē ir brīvais laiks, ko veltīt sev? Kādi ir tavi hobiji?

- Pirmajā gadā darbojos vokālajā ansamblī un „Rīgas pantomīmā”, tagad gan tam laika neatliek.
Man reiz skolā pasniedzējs jautāja, nosauciet savu hobiju, un es teicu - saimniekot. Tiešām! Patīk gatavot, kārtot, ravēt, remontēt, zāģēt, urbt. Šovasar nedēļu nostrādāju kāpņutelpu restaurācijā, vajadzēja špaktelēt un atjaunot nobrukušos pakāpienus. Celtnieki bija sajūsmā un domāja, ka es specializējos šajā lietā, bet patiesībā darīju to pirmo reizi. Nu jā, tas tāpēc, ka man talantīgi vecāki. Man patīk radīt skaistumu. Vēl man ļoti patīk sports. Paldies tētim, ka viņš man bērnībā lika braukt ar kalnu slēpēm, ko gan vēlāk es nomainīju pret snovbordu. Vispār es domāju, ka visiem obligāti jānodarbojas ar sportu, jo tas dod ārkārtīgu jaudu, veselību un izturību. To arī novēlu Jaunajā gadā!

 - Paldies par interviju!

Juris Roga
Attēlā: Alise Danovska, Toms Veličko