Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 29.01.2018
Laikā, kad no Latvijas uz ārzemēm aizbrauc pat rīdzinieki, mūsu pilsētā ir jaunieši, kuri saskata labas iespējas dzīvot un strādāt tieši mazpilsētā. Krāslavietis Alvis Slesars pamazām īsteno savu biznesa ideju par specializētu autoservisu tepat dzimtajā pilsētā.
Ar Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) atbalstu Alvis īsteno LEADER projektu „Draugs elektronikā”. Jau ir iegādāta visa nepieciešamā aparatūra sauszemes tehnikas elektronikas remontam un vispārējam moto tehnikas remontam. Viņš arī veiksmīgi startējis Krāslavas novada domes projektu konkursā „Jauniešu biznesa ideju konkurss komercdarbības uzsākšanai vai attīstībai Krāslavas novadā” un iegādājās TIG metināšanas iekārtu, kas spēj sametināt turpat visus izplatītākos metālus.
Skolas gaitas jaunais cilvēks sāka Krāslavas pamatskolā, turpināja izglītoties Rīgas tehniskajā koledžā, kur četru gadu laikā apguva profesionālo vidējo izglītību un divarpus gadus veltīja 1. līmeņa augstākās izglītības iegūšanai, kļūstot par diplomētu telesakaru speciālistu.
- Kā zināms, Rīga jauniešiem ir tāda kā sapņu pilsēta. Kāpēc jūs nepalikāt galvaspilsētā, bet apmetāties uz dzīvi Krāslavā?
- No vienas puses - varēju palikt Rīgā, bet no otras puses Krāslavā ir tēva iesāktais bizness – kabeļtelevīzija. Vēl līdz studijām es palīdzēju viņam uzņēmumā. Tētis man parādīja, ka elektronika ir aizraujoša lieta, tāpēc nolēmu iet viņa pēdās.
Ideja par studijām Rīgā nāca no tēva, kurš sacīja, ka laika gaitā likumi var mainīties un tikai ar prasmēm var kļūt par maz - derētu izglītību apliecinošs dokuments un sevišķi - zināšanas. Vieglāk taču ir mācīties jaunībā, vēlāk tas būs apgrūtinoši. Man negribējās tūlīt pēc devītās braukt projām no mājām, bet, padomājot, sapratu, ka tas ir pats labākais variants. Tā tas arī bija – Rīgā pavadītie gadi man deva ļoti daudz turpmākai izaugsmei. Tiesa, īstās zināšanas ieguvu nevis studiju solā, bet daudz laika pavadot ar līdzīgi domājošiem draugiem, ar kuriem iepazinos kopmītnēs.
- Kurā brīdī aizraušanās ar elektroniku sasaucas ar automobiļu remontu?
- Mans vectēvs kolhozu laikos bija mehāniķis un darbnīcas vadītājs. Tēvs pats remontēja savas mašīnas, un vēlme darīt pašam man ir no viņa. Sākt savu biznesu mani pamudināja paša negatīvā pieredze ar autoservisiem, kur kaut ko mēģina darīt, īsti nesanāk, tad viņi paplāta rokas - tiec galā pats. Pirms apmēram 10 gadiem man bija automašīna, ko dīlera servisā nevarēja saremontēt. Samainīja vienu daļu, otru, nekas nedarbojās. It kā tas, it kā šis, nekādas konkrētības un nopietnas attieksmes. Ar „krūmu metodi” defektu atradu pats: ar pirkstu iztaustīju katru elektronikas bloka mikroshēmu - viena bija uzkarsusi. Pieliku sniegu, mašīna sāka stabili strādāt. Viss bija skaidrs. Nācās mainīt visu bloku, jo neizdevās atrast un nopirkt tikai bojāto mikroshēmu, bet zināju, ka nauda par bloku nebūs velti iztērēta. Šis gadījums iespiedās atmiņā, un tam bija liela loma manā tālākajā dzīvē.
- Vai jums ir ģimene?
- Jā, sieva Jeļena un dēls Daniels, kuram drīz apritēs trīs gadi. Jaunsargu organizācijā iepazinos ar meiteni, ilgi draudzējāmies un apprecējāmies, kad es vēl studēju Rīgā. Sieva pēc izglītības ir pavāre, strādā profesijā - suši bārā Krāslavā. Pateicoties apmeklētajiem manikīra kursiem, viņai ir otra profesija un darbavieta skaistumkopšanas sfērā. Krāslavas centrā esam iegādājušies māju kredītā, jo vajag brīvību no vecākiem, savu telpu. Mājā gan ir jāiegulda daudz darba, lai viss būtu tā, kā mums gribētos.
Starp citu, man pašam ir liela interese arī par laukiem, jo maniem vecākiem ir saknes laukos. Bērnībā bieži braucu pie vecvecākiem, arī tagad man patīk uzturēties lauku mājās, bet meža vidū nekādu lielu autoservisu neuztaisīsi, turklāt ar specializāciju auto elektronikā. Turpretī Krāslavā tas ir iespējams.
- Ir tik daudz darāmā, miegam atliek laiks?
- Nedaudz, bet tagad pats galvenais, lai viss ieiet stabilā gultnē. Projekti bija kā sniegs uz galvas - nebiju īsti gatavs, bet 70% no Eiropas finansējums ir labs atspaids un nolēmu piedalīties. Drīz mani pamudināja startēt arī novada domes projektu konkursā. Projektus rakstīju pats. Velns nav tik melns, kā viņu mālē! Nav nekāda augstākā matemātika, nekas sarežģīts, praktiski nepieciešamas vidusskolas līmeņa zināšanas – gramatiski pareizi visu uzrakstīt. Konsultējos ar biedrības „Krāslavas rajona partnerība” speciālistiem, lai saprastu, kā pareizāk izdarīt, uz ko likt akcentu. Man vieglāk izstāstīt, nekā noformulēt ideju rakstiski, bet vienalga izdevās kvalitatīvs projekts, kas attaisnoja manas cerības.
- Šodien redzu trīs automašīnas remontdarbnīcās, rindā traktors, automašīna un vēl motorlaiva, kurai jāinstalē motors…
- Šobrīd ar visu tieku galā viens pats, bet apzinos, ka nevaru visu dzīvi būt uzņēmuma vadītājs un darbinieks vienā personā. Labam vadītājam jāzina, kā to darbu var paveikt, cik ātri var paveikt utt. Ja ir vēlme attīstīties, kādu dienu vajadzēs pieņemt vismaz vienu darbinieku. Man ir doma pierunāt studiju gadu draugu, kurš ir latgalietis, bet šobrīd strādā Rīgā. Krāslava ir patīkama neliela pilsēta, nav burzmas. Vēlēšanās viņam it kā būtu, bet pagaidām ir apstākļi, kas visu bremzē. Cilvēkam ir ģimene, uzreiz rodas jautājums, kur strādās sieva, kur abi dzīvos? Daudz citu nianšu, bet viņš man derētu, jo zinu, ka šis puisis pret elektroniku ir tikpat pedantisks un izzināšanas kārs kā es. Nevēlos savā servisā ieviest konveijera principu, man patīk tāds darbs, kur vajag pamatīgi padomāt ar galvu, lai atrastu defektu un to novērstu.
Jo sarežģītāks defekts, jo lielāks ir gandarījums, kad problēma atrisināta. Tāpēc mana servisa specializācija būs tieši auto elektronikā, lai gan varu veikt arī citus darbus. Piemēram, esmu krāsojis auto virsbūvi, darījis citus darbus. Tomēr palieku pie domas, ka vajag specializēties, jo tad vari visu paveikt ātri un izcili. Kad „jālēkā” no darba pie darba, pats grūtākais ir „pārslēgties” starp tiem.
Galvenā atslēga jebkurā darbā ir mācīties no citu kļūdām un nepieļaut tās savā darbā. Visu panākumu pamatā ir tas, cik skrupulozi attiecies pret sīkumiem. Šī attieksme diemžēl klibo daudzos servisos, es negribu kaut ko tamlīdzīgu pieļaut savā servisā.
- Pastāstiet, lūdzu, par saviem hobijiem, ja tādi ir…
- Motocikli! Man patīk motociklu dotā brīvība un adrenalīns. Esmu arī Krāslavas motokluba „GASSAGA” prezidents. Motoklubu hierarhijā esam paši mazākie - atzīta motokluba statusā. Praktiski tas nozīmē, ka esam astoņu domubiedru grupiņa, kuri kopā vizinās, atpūšas, dažādos veidos popularizē moto kultūru. Klubs jauns, dibināts pērnā gada sākumā.
Agrākajos laikos ļoti daudzi cilvēki pārvietojas uz motocikliem, varbūt tālab daudziem motocikli patīk arī mūsdienās. Savu pirmo motociklu pasākumu sarīkojām Krāslavas pilsētas svētkos, uz kuru ieradās daudzi motociklisti no Daugavpils. Arī mēs atbalstām savus domubiedrus citās pilsētās viņu pasākumos. 2017. gada sākumā ar motocikliem lietū braucām no Krāslavas uz Rīgu atklāt sezonu. Ārā 2 grādi plusos, Rīgā ieradāmies izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, nenormāli pārsaluši un tās pašas dienas vakarā atkal pa lietu braucām atpakaļ. Rīdzinieki skatījās uz mums ar milzīgu izbrīnu un cieņu.
- Ar kādu motociklu pārvietojas Krāslavas motokluba prezidents?
- Tagad man ir „Honda VFR700F”, agrāk - PSRS teritorijā ražots „IŽ”, ar kuru iekļuvu smagā avārijā. Daugavpilī automobiļa šoferis „nogrieza” man ceļu, sadursmes rezultātā man traumēja kreiso plecu, bija nepieciešamas divas operācijas. Guļot uz asfalta, pirmajās sekundēs smadzenēs atausa pagātne, tagadne, redzēju savu meiteni – vēl nebijām precējušies. Pienāca cilvēki nomierināt, lai es nenonāktu šokā, bet manā dabā ir vienmēr visu pašam kontrolēt, un arī tajā situācijā centos sevi kontrolēt. Sapratu, kas noticis, kas sāp, ka plecs noslīdējis utt. Vienā brīdi kāds no cilvēkiem pateica, ka gan jau nopirkšu jaunu moci sasistā vietā. Tajā brīdī galvā bija klikšķis - es no motocikla nekad dzīvē nenokāpšu! Jau pirms avārijas man bija sapnis par japāņu moci, plānoju, ko un kā pārbūvēšu. 1987. gadā ražoto „Hondu” nopirku par apdrošināšanas naudu. Pirmais gads bija smags, bet pārvarēju sevi un braucu droši.
Arī vairāki mani paziņas tieši pēc avārijām pieķērušies motocikliem ciešāk nekā jebkad agrāk. Varbūt tāpēc, ka cilvēks ir bijis tuvu nāvei un raugās uz dzīvi citādāk. Motociklistu pasaule ir savādāka nekā autobraucēju. Automašīna ved gaļu, bet motocikls ved dvēseli! Motociklos ir neaprakstāms brīvības gars, motociklu ražotāji un arī motoklubi savā simbolikā izmanto spārnus, kas simbolizē brīvību.
Ja man ir pasažieris, obligāti braucu akurātāk, bet savu motociklista būtību nelaužu. Nedrīkst sevi pārmēru ierobežot, jo tad nav tālu no bailēm, kas cilvēku burtiski paralizē. Daži saka, lūk, baidījos nenobremzēt, noguldīju moci… Bet šļūcot nenobremzēsi ātrāk, saķere ar asfaltu labāka riepai nekā metālam, tāpēc jāsakož zobi un jābremzē līdz pēdējam.
- Kādi ir grandiozākie nākotnes plāni?
- Paplašināt servisu. Te pieejami 1000 m2, no tiem šobrīd izmantoju 170 m2.
- Atskatoties pagātnē, vai ir vēlme kaut ko darīt citādi savā dzīvē?
- Nē! Man patīk, kā rit dzīve, man viss izdosies! Krāslavā var dzīvot un strādāt, lai arī nav viegli. Svarīgi iet uz savu mērķi un nebaidīties! Ja ir pārliecība, ka autovadītāji uzticēs savus transportlīdzekļus man remontēt, tad kāpēc baidīties ņemt kredītu attīstībai? Pagaidām pat norādi uz servisu neesmu izgatavojis, mani tāpat atrod caur paziņām. Ja būs izdevība atkal rakstīt projektu, rakstīšu. Vajag mehānismu iegriezt tik stipri, lai inerces pietiek līdz vecumdienām. Sāksies vasara, būs patīkamāks laiks, varbūt atļaušos sev palīgu, būs pašam vieglāk un vairāk laika varēšu veltīt ģimenei.
- Paldies par interviju!
Juris Roga,
autora foto
Decembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 | ||||||
02 |
03 |
04 |
05 |
06 |
07 | 08 |
09 |
10 |
11 |
12 |
13 |
14 | 15 |
16 |
17 |
18 |
19 |
20 |
21 | 22 |
23 | 24 | 25 |
26 | 27 | 28 | 29 |
30 | 31 |