Svešu bērnu pieņemt kā savu

Pievienots: 07.03.2018

Audžuģimene bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība. Viena no audžuģimenes statusu ieguvušajām ir arī krāslaviete Sarmīte Boka, kura piekrita pastāstīt par savu pieredzi audzinot ģimenē svešus bērnus, lai iedrošinātu līdzcilvēkus spert līdzīgi soli.

Sarmīte nāk no Preiļu puses (mājas „Rītiņi”), kur pagāja pašas bērnība. Skolas gaitas Sarmīte sāka Preiļu novada Aizkalnes pamatskolā, pēc tam turpināja izglītoties Jaunaglonas arodvidusskolā, kuru diemžēl nepabeidza. Par savu nākamo dzīvesvietu viņa izvēlējās Krāslavu, kur uz pastāvīgu dzīvi jau bija iekārtojusies viena no māsām. Līdz ar to Krāslava Sarmītei nebūt nebija pilnīgi sveša un nepazīstama pilsēta, kuru viņa ieraudzīja ļoti skaistu un nesteidzīgu, kas saskanēja ar laukos ierasto dzīves ritmu. Sarmīte ir strādājusi par klientu apkalpošanas operatori biznesa jomā, šobrīd – algotu darbu nestrādā, jo tam neatliek laika. Sarmītes vecākajai meitai ir 15 gadi, dēlam - 12 gadi un jaunākajai meitai 8 gadi, visi mācās Krāslavas poļu pamatskolā. Viņu vecākiem nav poļu saknes, bet no lauku vides nākušajiem bērniem bija grūti iejusties Krāslavas pamatskolas lielajā kolektīvā, tāpēc priekšroka tika atdota poļu pamatskolai. Ģimenē aug trīs atvases, bet Sarmīte rūpējas arī par vairākiem audžubērniem.

- Kā nonācāt pie domas pildīt audžuģimenes pienākumu?

- Es nāku no lielas ģimenes, kur nemitīgi apgrozījās sveši bērni, un tālab neredzu nekādas problēmas arī pašai audzināt bērnus, par kuriem ir nepieciešams parūpēties, dot ģimenes siltumu. Manā dzimtā gādību par audžubērniem uzsāka jau mana mamma Anna, kura nebaidījās savā ģimenē uzņemt svešus bērnus. Es ar prieku sekoju viņam piemēram. Tas laikam ir ģimenes kupluma sauciens, jo pati esmu no kuplas ģimenes, tāpēc man ir nepieciešams šis bērnu radītais troksnis un jautrība, lai nebūtu garlaicīgi. Bet pats galvenais ir iespēja dot viņiem savu mīlestību, gādību un ģimenisko siltumu, kas šobrīd šiem bērniem ir visvairāk nepieciešams. Šodien pie mums dzīvo trīs audžubērni, bet kopumā mūsu ģimene ir devusi patvērumu jau 13 audžubērniem.

- Vai kaut kā īpaši gatavojāties uzņemt savā ģimenē svešu bērnu?

- Protams, ir jāsagatavojas! Te nav runa tikai par telpām – četristabu dzīvoklī pietiek vietas visiem. Bērni no svešām ģimenēm atnāk ar audzināšanas un citām problēmām, atnāk nobijušies, dusmīgi, raudulīgi un nekontaktējas. Katram bērnam ir izveidojies savs priekšstats par dzīvi, ne jau tas labākais. Tad stāsti, rādi, dari kopā, lai kaut ko mainītu. Kamēr viss nostājas vietās, paiet mēnesis, divi, pusgads - kā ar kuru. Piemēram, dažs ir gulējis skapī un grib tā turpināt. Nākas samīļot un pacietīgi stāstīt – nē, tev būs sava gulta! Ir vajadzīgs laiks, lai viņi atbrīvotos no pagātnes nastas un iedzīvotos, aprastu ar jauno ģimeni un mājām. Pamazām, izpētot visu sev apkārt, redzot pārējo ģimenes locekļu gādību, rūpes un mīlestību, viņi atmaigst, paliek drošāki, sāk saukt audžuģimenes vecākus par mammu un tēti. Aizkustinoši ir, kad bērns saka: „Mamma, es palīdzēšu izmazgāt traukus.” Citreiz es slauku grīdu un pēc manis pavisam maziņā meitiņa jau velk slotu – arī viņa slaucīs kopā ar mani!

Reizēm cilvēki man jautā – kā, tu ar visu tiec galā? Manā ģimenē bērni ātri pielāgojas, reizēm pat nedēļas laikā. Bet nevar būt tā, ka jau nākamajā dienā viss būs, kā vajag. Gadās, ka pašā pirmajā mirklī bērns negrib pie mums palikt, bet ierauga, ka šeit ir vēl citi bērni, kas nāk komunicēt, un viss nostājas savās vietās. Radot ģimenes kopīguma sajūtu, pacietīgi runājoties, stāstot, rotaļājoties visiem kopā, izmantojot psihologa palīdzību, visu var atrisināt. Ir iespēja katru mēnesi apmeklēt arī atbalsta grupu, kur var pastāstīt par savu problēmu un sāpi.

- Vai jūsu pašas bērni viegli sadzīvo ar svešajiem?

- Viss ir labākajā kārtībā. Protams, bērni ir bērni, bet kopumā viņi māk sadzīvot ļoti, ļoti labi. Kad kāds no audžubērniem ir projām, manējie mudina ņemt jaunus: „Mamma, kad mums mājās atkal būs vairāk bērnu?” Saku, ka jāpagaida, bet meita aicina zvanīt tantēm, kuras lemj, un prasīt, lai ātrāk. Viņiem tas arī nepieciešams, jo ir pieraduši par kādu rūpēties. Mums pašiem draudzīga ģimene, un audžubērniem esam piemērs. Draudzība un mīlestība ir ļoti svarīga, lai viņi iemācās, kā ir jārūpējas vienam par otru.

- Liela ģimene – lieli finansiāli izdevumi. Vai jūtat valsts atbalstu?

- Valsts atbalsts no šī gada ir mazliet pieaudzis, bet agrāk krietni vairāk bija jāpaļaujas uz to, ko pats vari nopelnīt. Vislielākie izdevumi ir ēdienam un apģērbam, izdevumi skolai nav tie lielākie. Protams, bērniem gribas un vajag kaut kādas izklaides. Braucam ekskursijās, bijām Latvijas lielākajās pilsētās – Daugavpilī un Rīgā. Ar savu autotransportu esam izbraukājuši apkārtējos ezerus, atpūtušies pie dabas arī teltīs. Cenšamies dažādot, lai bērniem lielāks prieks. Dažreiz bērniem ir vēlmes, kuras nevar uzreiz izpildīt. Tad pacietīgi, ar mīlestību stāstu, ka šodien to nevar, jāpaciešas, citreiz.

Atgriežoties pie jautājuma par valsts atbalstu audžuģimenēm, gribu akcentēt, ka mums ļoti pietrūkst sociālo garantiju. Vislielākās bažas rada fakts, ka audžuģimenes statuss netiek ņemts vērā pensiju aprēķinā. Tai pašā laikā ir jāveltī daudz laika šiem bērniem, neizdodas to apvienot ar algotu darbu. Pietrūkst arī skaidrojošas informācijas par to, kā kļūt par audžuģimeni.

- Pastāstiet par savu pieredzi, cik viegli vai grūti kļūt par audžuģimeni?

- Tikai ar vēlmi ir par maz – uzreiz neviens bērnu nedod audzināt, un tā ir gara procedūra. Lai pretendētu uz audžuģimenes statusu, jābūt atbilstošā vecumā, nepieciešams iesniegums bāriņtiesai, jāsaņem psihiatra, narkologa un psihologa atzinums, bāriņtiesa apseko dzīvesvietu. Vēl ir jāiziet speciāli kursi un jānokārto eksāmens. Protams, vajag arī otras pusītes piekrišanu. Tad braucam iepazīties ar bērnu uz krīzes centru, aprūpes centru vai bērnunamu. Braucam vienreiz, otrreiz, trešoreiz - cik nepieciešams. Ja viss ir labi, bērns nonāk mūsu ģimenē. Mēs uzņemam bērnus no Daugavpils, jo laika gaitā ir izveidojusies cieša sadarbība ar Daugavpils bāriņtiesu. Bija bērni arī no citām vietām, bet visvairāk tieši no Daugavpils. Manuprāt, tas ir labs variants arī tāpēc, ka tā ir mierīgāk bērniem un pašiem. Ja būtu vietējie, tad viņu vecāki varbūt ik dienu klauvētu pie mūsu durvīm, un nevienam tāds stress par labu nenāktu. Lai atbrauktu no Daugavpils, tomēr jābūt lielākai motivācijai, jāmēro patāls ceļš, attiecīgi jāsagatavojas tikšanās brīdim utt.

Savulaik izskatīju iespēju adoptēt kādu bērnu, bet nebija pārliecības, ka varēšu būt viņa vecāks visu mūžu. Vismaz pagaidām tam neesmu gatava. Manuprāt, šobrīd audžuģimenes statuss ir labākais variants, ar ko varu palīdzēt. Mans novēlējums ir nebaidīties un uzdrīkstēties pieņemt savā ģimenē grūtībās nonākušos bērnus.

- Ko ģimenei nākas ziedot, uzņemot svešus bērnus?

- Savu brīvo laiku, kura atliks daudz, daudz mazāk. Faktiski ir jābūt gatavam praktiski visas 24 stundas veltīt bērniem. Otra lieta, kas noteikti jāņem vērā un ar ko jārēķinās – sveši bērni ir ar saviem niķiem, stiķiem un ir pabijuši dažādās sarežģītās situācijās. Jābūt ļoti pacietīgam - jāklausās un jāieklausās, jārunā un jārunā, jo tikai sarunu ceļā ir jāatrod kopsaucējs. Tas nav vienkāršs uzdevums, un, risinājumu meklējot, jāveltī daudz laika bērnam, bet nekādā gadījumā nedrīkst rīkoties drastiskām metodēm. Vislielākais gandarījums ir redzēt, kā bērni mainās, sadraudzējas ar citiem un pēc laika faktiski vairs nevēlas pamest savas jaunās mājas.

- Kā ir, kad jāšķiras no audžubērniem?

- Laika gaitā ļoti pieķeramies viens otram. Šķiršanās ir ļoti skumīgs brīdis, birst asaras. Bet ar to jārēķinās - bioloģiskie vecāki izlabo savas kļūdas, Bāriņtiesa bērnu viņiem atdot. Dažreiz gadās, ka bērnu atdod adopcijā, ja viņš kļuvis juridiski brīvs. Audžubērni mūsu ģimenē uzturas vidēji piecus gadus, līdz pēc Bāriņtiesas lēmuma bērns atgriežas bioloģiskajā ģimene. Parasti arī turpmāk uzturam kontaktus ar bērnu un vecākiem, izņemot atsevišķus gadījumus, kad vecāki vispār negrib sazināties.

- Paldies par interviju!

Juris Roga,
autora un Bokas ģimenes albuma foto