MAIJA ŠUĻGA: „Sievietes laimes izjūtu neietekmē vīrietis vai laika apstākļi, laimes pamatā ir viņa pati”

Pievienots: 07.03.2019

 8. martā ir pieņemts rakstīt par sievietēm. Kad dzima ideja piedāvāt mūsu lasītājiem interviju ar kādu skaistu sievieti, radās jautājums - kuru izvēlēties? Kāda viņa ir - skaista sieviete? Jo skaistuma kritēriji ir tik dažādi. Taču ir viena īpatnība, kas ikvienu sievieti pārvērš par skaistuli – tas ir mirdzums viņas acīs. Uz interviju, kas veltīta Sieviešu dienai, tika uzaicināta dāma ar īpašu dzirkstelīti acīs - Maija Šuļga.

- Vai tev patīk šie svētki?

- Jā, tie ir īsti sieviešu svētki. Protams, var pārvērst šo dienu par sieviešu solidaritātes svētkiem, bet man vairāk patīk tagadējais variants – tie ir vienkārši svētki, kad vīrieši „labprātīgi-piespiedu kārtā” pievērš sievietēm uzmanību.

8. martu sauc arī par pavasara svētkiem. Vai tavā dzīvē pavasara sākums vienmēr sakrīt ar kalendāra datumu?

- Nē. Es nedzīvoju saskaņā ar gadalaikiem. Vienmēr esmu kustībā, tāpēc varu arī nepamanīt, ka ziema jau pagājusi. Manuprāt, pavasara iestāšanās ir atkarīga nevis no gadalaika, bet no attieksmes pret dzīvi.

- Tu esi skolotāja mākslas skolā, tehnikumā, nodarbojies ar rokdarbiem, glezno, daudz ceļo, pilsētā tevi var redzēt pastaigājamies ar bērnu ratiņiem – tas nozīmē, ka savu laiku velti arī mazbērniem. Turklāt visticamāk, ka tas, ko es minēju, ir tikai puse no visa, ko padari. Kā tev izdodas visu apvienot un paspēt?

- Henrijs Fords rakstīja, ka var paspēt ļoti daudz, ja darīt to pastāvīgi. Esmu nepārtraukti ar kaut ko aizņemta. Mana dzīve – tā ir kustība. Es neizplānoju savu dienu, neizvirzu sev uzdevumu, piemēram, līdz pusdienām pabeigt gleznu. Man visa diena norit harmoniski, šī dienas kārtība izveidojusies vairāku gadu garumā. Ir dienas, kad es eju uz darbnīcu un saprotu, ka šodien neko nedarīšu, jo visam vajag iedvesmu. Tad es atrodu laiku kādai citai nodarbei. Patiesībā es nekad neaizdomājos par to, ko darīšu pēc minūtes.

- Nekļūdīšos, ja teikšu, ka tu esi veiksmīgs cilvēks?

- Es dzīvoju Krāslavā visu savu mūžu, bet tikai pēc trīsdesmit gadiem sapratu, ka piederu šai pilsētai, ka mani šeit visi pazīst, un arī es sāku iepazīt daudzus cilvēkus. Pirms tam es atrados kaut kādā savā abstrahētajā pasaulē, man likās, ka es dzīvoju atsevišķi no visiem.

Tagad mana mamma teic: „Tu tik bieži parādies mūsu presē!” Droši vien tas arī liecina par veiksmīgumu. Taču es nemaz netiecos uz to.

- Vai laika gaitā ir mainījies tavs priekšstats par dzīvi, pasaules redzējums, attieksme pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem?

- Laikam ritot, cilvēkam mainās draugu loks, tas nozīmē, ka viņš mainās pats, un viņam šie cilvēki vairs nešķiet interesanti. Saglabāt draudzību mūža garumā mākslīgi vai pret paša gribu nav vērts. Es nekad tā nedaru. Cilvēki atnāk un aiziet, jo ierodas mūsu dzīvē, lai kaut ko iemācītu. Man ir draugi, ar kuriem es kontaktējos ļoti reti, reizēm varam būt kopā pusi dienas, un mūsu saskarsme labi palīdz uzlādēties gan man, gan viņiem.

- Kā tev šķiet, vai sievietes briedums ir saistīts ar viņas vecumu?

- Es droši vien nosauktu to nevis par briedumu, bet par viedumu. Vērojot citus cilvēkus, es pamanīju, ka tie vai nu ir vai nu nav viedi. Tas nav atkarīgs ne no dzimuma, ne no vecuma. Tas cilvēkiem ir jau kopš dzimšanas, tās ir tā saucamās „vecās dvēseles”.

- Kā tu izturies pret savu vecumu?

- Es neizjūtu savu vecumu. Protams, apkārtējie tā nedomā, un, kad 30-gadīgie uzrunā mani uz „jūs”, pirmajā brīdī man tas šķiet šokējoši, taču es saprotu, ka reāli esmu vecāka par viņiem. Un tomēr vecums – tas ir iluzors jēdziens, ir cilvēki bez vecuma, viens no tiem - mana mamma – paraugs tam, kādai ir jābūt sievietei gados.

- Vai ir kaut kas, ko tu iemācījies tikai ar gadiem?

- Tā ir dzīves procesa izbaudīšana. Pieceļoties no rīta, es vienmēr atceros par to, ka laime nav tas, ko tev sniedz pasaule. Laimes izjūta, pašpietiekamība ir tas, ar ko es izeju pasaulē. To nosaka vecums, ārējais izskats, tas, ko cilvēks vēlas vai nevēlas pateikt citiem. Ir cilvēki, kas neko negrib mums pateikt, un tā ir viņu izvēle.

Pie kāda secinājuma esmu nonākusi ar gadiem? Es iemācījos nevienu nekoriģēt. Tas nav mans dzīves mērķis.

- Tas nozīmē, ka tu pieņem apkārtējos tādus, kādi viņi ir, un viņu trūkumi tev netraucē?

- Jā, es cenšos nereaģēt saasināti uz ārējo pasauli. Cenšos nepieļaut situācijas, kas iztraucē manu mieru un harmoniju.

- Un kas tev palīdz būt laimīgai?

- Man patīk, ka mana ģimene arī nemēģina mani koriģēt, gadu gaitā man un vīram ir izveidojušās ļoti harmoniskas partnerattiecības. Viņš nodrošina mūsu ģimenei absolūti komfortablus sadzīves apstākļus. Es necenšos uzspiest viņam savu viedokli par viņa dzīvesveidu, bet viņš palīdz man īstenot visus radošos projektus.

- Kādas īpašības tev ir saistošas vīriešos?

- Bez šaubām, man patīk gudri vīrieši. Ļoti svarīgs ir tas, kā vīrietis izturas pret savu sievieti. Es gan vērtēju vīrieti pēc sievietes, kas ir viņam blakus.

- Tu izskaties sievišķīgi. Vai tā ir iedzimta īpašība vai tu attīstīji to sevī?

- Es nepārtraukti to attīstu. Īstenībā es neesmu tik sievišķīga, kā tu tagad uzsvēri. Man dzīvē ir daudz labu piemēru – draudzenes, paziņas, es pievēršu uzmanību tām īpašībām, kuras gribētu iegūt, un mērķtiecīgi tās attīstu. Vai otrādi, es ievēroju cilvēkos īpašības, kas man nepatīk. Ne velti saka: ja pamanām citos kaut ko negatīvu, tad jāpaskatās vispirms uz sevi, jo arī mums tas noteikti piemīt. Vārdu sakot, es saskatu cilvēkos dažādas iezīmes, ko vēlos vai nevēlot pārņemt.

- Kas padara sievieti par stila etalonu?

- Viņas pašas vēlēšanās. Ir jāvēlas būt stilīgai. Pie tā es arī strādāju visu savu mūžu. Esmu koloriste, ļoti niansēti izjūtu krāsu gammu. Man tas ir svarīgi un interesanti, tā ir kā spēle. Es pati šuju, tāpēc lielākā daļa manas garderobes ir manis šūtie tērpi. Vēl skolas gados esmu beigusi piegriešanas un šūšanas kursus, bet tagad izmantoju gatavas piegrieztnes, uzskatu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu laiku apģērbu konstruēšanai.

- Vai tu kaut kā ietekmē savu meitu ārējo izskatu? Iesaki viņām, ko vilkt mugurā, kādas rotas izvēlēties utt.?

- Es centos nostādīt uz pareizā ceļa jaunāko meitu, kad viņa bija vēl maza, taču jau kopš bērnības viņa ir ļoti patstāvīga un ar stingru raksturu, tāpēc es jau sen šo ideju atmetu. Mēs iemācījāmies rast kompromisu, izvēloties viņas apģērbu. Periodiski skolā viņai rodas konflikti ar saviem vienaudžiem un skolotājiem viņas ārējā izskata dēļ, bet es vienmēr nostājos viņas pusē.

- Tiek uzskatīts, ka iekšējās harmonijas saglabāšanai cilvēkā jābūt gan sievišķajai, gan vīrišķajai enerģijai. Vai tu tam piekrīti? Ja ņem vērā to, ka tu ceļo ar motociklu, iespējams, tev arī nav svešas vīriešu īpašības?

- Esmu motocikla pasažiere, patiesībā es pat ar velosipēdu nemāku braukt. Sieviete ir spējīga uz visu, taču es visu mūžu cīnos ar to, lai nekļūtu par vīrišķi brunčos. Ceļojumi – tā ir izturības pārbaudes un tieksmes izprast pasauli simbioze, kas atrauj mani un Sergeju no realitātes. Tas ir laiks, ko mēs veltām tikai sev pašiem. Kad uzzināju, ka Sergejs grasās iegādāties motociklu, man sākās viegla histērija, es biju pret. Taču vienu dienu šis milzīgais, smagais motocikls, kas ir paredzēts tāliem braucieniem, parādījies mūsu garāžā, un Sergejs piedāvāja man pavizināties. Tagad mums jau ir atkarība no tā. Piemēram, tagad plānojam jūlijā aizceļot uz ļoti skaistu vietu.

- Kāda ir tava veiksmīga diena?

- Es par to nekad nedomāju. Es nekad neanalizēju nodzīvoto dienu, kādi plusi tai bija. Es vienkārši dzīvoju. Reizēm notiek arī tas, kas mani izsit no sliedēm, taču automātiski tas viss tiek nomainīts pret kaut ko pozitīvu. Ir smagas dienas, kad apkārt ir „pilnīgs sviests”. Taču miegs visu kompensē, un no rīta es pamostos ar jauniem spēkiem.

- Ko tu gribētu novēlēt mūsu lasītājām šajā dienā, 8. martā?

- Novēlu sievietēm, lai nekas no ārpuses neietekmē viņu personību. Sievietes laimes izjūtu neietekmē vīrietis vai laika apstākļi, laimes pamatā ir viņa pati. Nav vērts cerēt, ka kaut kas padarīs tevi laimīgu, ir jācenšas saglabāt laimes izjūtu sevī un pašai to veidot.

- Paldies par tavām atklātajām atbildēm!

Elvīra Škutāne